Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu (Jāni Kristītāju). Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga – princese vēlas pravieša galvu… Noslēpumainie notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību, kas ir spēcīgāka par racionāliem apsvērumiem. Jūdejā notiekošo stāstu režisors Alvis Hermanis savā jauniestudējumā pārceļ uz nākotnes Izraēlu, kurā ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk.

Oskara Vailda franciski rakstītā drāma Salome tika pārtulkota vācu valodā un kļuva par libretu Riharda Štrausa šedevram, kura pirmuzvedums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti Salomes iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas izcilās dziedātājas Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe.

Izrādes valoda: vācu
Tulkojums titros: latviešu, angļu

Izrādē izmanto stroboskopu.

Izrādi iesakām skatītājiem no 14 gadu vecuma.

Vēršam jūsu uzmanību, ka izrāde ir vienā daļā bez starpbrīža. Nokavējot izrādes sākumu, jūs zālē vairs netiksiet ielaisti. 

Saturs

Jūdejas tetrarha Hēroda pils sardzes virsnieks Narabots jūsmo par princeses Salomes skaistumu. Pāžs iesaka Narabotam pārtraukt lūkoties uz Salomi, tomēr šie brīdinājumi netiek ņemti vērā. No akas pazemē, kurā ieslodzīts pravietis Johanāns, atskan viņa balss, vēstot par Cilvēka Dēla atnākšanu.

Jūdejas tetrarha dzīru galdu pametusī Salome neslēpj, ka viņai riebjas patēva Hēroda uzmācīgie skatieni. No jauna ieskanas Johanāna balss, kas kādai grēkā kritušai sievietei iesaka laikus piecelties no netiklības gultas. Salome nav vienīgā, kurai šķiet, ka pravietis runā par viņas māti, tetrarha sievu Hērodiju.

Uzzinot, ka pravietis ir jauns vīrietis, Salome vēlas viņu nekavējoties redzēt. Nelīdz atrunas, ka tetrarhs pat augstajam priesterim ir aizliedzis runāt ar Johanānu. Sardzes virsnieks beigu beigās nespēj atteikt Salomes lūgumam, tādēļ Johanānam uz brīdi tiek atļauts iznākt no apcietinājuma.

Salome ir fascinēta, viņa lūdz pravietim atļauju pieskarties viņa miesai, matiem un lūpām. Sardzes virsnieks izdara pašnāvību, jo nespēj izturēt Salomes kvēlo interesi pret citu vīrieti. Salome pat nepamana Narabota nāvi, jo neprātīgi grib noskūpstīt Johanānu. Pravietis uzskata, ka princesi no nešķīstības spēs izglābt tikai tas, kurš zvejnieka laivā šobrīd runā ar saviem mācekļiem Galilejā. Salome turpina vēlēties noskūpstīt Johanānu, viņš nolād princesi un dodas uz apcietinājuma vietu.

Ierodas tetrarhs, kurš ir neizpratnē, kāpēc pameita nav ņēmusi vērā viņa lūgumu atgriezties pie dzīru viesiem. Paslīdējis Narabota asinīs, tetrarhs raizējas, ka tā ir ļoti slikta zīme. Hērods nepiekrīt Hērodijas vēlmei atbrīvoties no apcietinātā pravieša. Tetrarha teiktais, ka Johanāns ir cilvēks, kurš redzējis Dievu, pieciem jūdiem sniedz iespēju apspriest šādas situācijas neiespējamību jau kopš pravieša Elijas laikiem. Hērodu nobaida divu nācariešu stāstītais par šajā pasaulē nākušo Mesiju, kura spēkos ir modināt pat mirušos. 

Centienos aizmirst dzirdēto, tetrarhs lūdz, lai Salome viņu iepriecina ar kādu deju. Pieprasījusi zvērestu, ka atalgojumā būs iespējams saņemt visu, ko vien vēlēsies, princese piekrīt. Tetrarha sākotnējā sajūsma par septiņu plīvuru deju pēc brīža pārtop šausmās, jo Salome pieprasa sudraba traukā viņai atnest Johanāna galvu. Hērodija neslēpj savu apmierinātību, bet tetrarham, kurš cenšas pierunāt pameitu atteikties no tik nežēlīgas vēlmes, tiek atgādināts par zvērestu.

Hērods piekāpjas, Johanānam tiek izpildīts nāves sods, Jūdejas princese saņem pravieša galvu. Salome noskūpsta Johanāna stingās lūpas, pēkšņā atklāsmē, ka mīlas noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Šo ainu izgaismo mēness stars, ļaujot kļūt par liecinieku arī pašas Salomes nogalināšanai pēc Jūdejas tetrarha pavēles.