Riharda Štrausa operā Rozes kavalieris komiskas situācijas un valša vieglums savijas ar emocionālu smeldzīgumu, ļaujot publikai baudīt smalku, ironijas un melanholijas caurstrāvotu stāstu par mīlestību un nenovēršamo laika ritējumu.

Īpaši labi tas tiek atklāts feldmaršala kundzes vēstījumā iemīļotajam Oktaviānam: Laiks ir kaut kas savāds. Mēs dzīvojam rāmi, un laiks nav nekas. Bet tad pēkšņi tu jūti vairs tikai laiku. Tas ir ap mums, tas ir arī mūsos. Tas iebirst sejās, tas iebirst spogulī, tas ieplūst man deniņos. Un arī starp tevi un mani tas plūst bez skaņas kā smilšu pulkstenī.

Operas pirmizrāde notika 1911. gada 26. janvārī Drēzdenē. Latvijas Nacionālajā operā Rozes kavalieris vienīgo reizi iestudēts 1930. gadā Georga Šnēfogta muzikālajā vadībā un Ludolfa Liberta režijā. 2026. gada jauniestudējumu veido režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Germans Ermičs, gaismu mākslinieks Alex Brok Light Design un kustību režisore Elīna Gediņa. 

Izrādes valoda: vācu
Tulkojums titros: latviešu, angļu

Izrādi iesakām skatītājiem no 16 gadu vecuma.

Saturs

I cēliens

Feldmaršala kundze, kura skumst par nenovēršamo novecošanas procesu, sapnī ierauga jaunību grāfa Oktaviāna Rofrano veidolā. Pirms brokastu ienešanas feldmaršala kundze savā guļamistabā izbauda tuvību ar iemīļoto. Pēkšņi no priekštelpas atskan biedējošs troksnis. Feldmaršala kundzei šķiet, ka varētu būt atgriezies viņas vīrs. Tomēr ieradies ir tikai viņas brālēns, barons Okss. Oktaviānam nav laika aizbēgt, tāpēc maskēšanās nolūkos viņš uzvelk istabenes tērpu. Baronam šī “istabene Mariandela” ļoti iepatīkas. Ņemot vērā apstākli, ka Okss ir ieradies, lai runātu par viņa drīzumā gaidāmajām laulībām ar jaunbagātnieka Faninala vienīgo meitu, feldmaršala kundzes uzdevums ir ieteikt kādu vīrieti, kurš, atbilstoši muižniecības namos pieņemtajam, varētu pasniegt Oksa līgavai sudraba rozi. Sajūsmināta par barona centieniem aplidot pārģērbušos Oktaviānu, viņa šim uzdevumam iesaka jauno grāfu. Baronam tiek parādīts medaljons ar Oktaviāna portretu. Oksu pārsteidz grāfa un “istabenes” līdzība.

Saruna pārtrūkst, kad ierodas notārs, pavārs, cepurniece, pāris intrigantu, frizieris, mūziķi un citi. Trīs dižciltīgas bārenes izsaka savu lūgumu, dzīvnieku tirgotājs cildina savu preci, tenors demonstrē savu balsi. Barons Okss un notārs dedzīgi pārspriež līgumu par pirmskāzu dāvanu. Feldmaršala kundze, kuru neapmierina viņas friziera Hipolita veikums, liek visiem pamest telpu. Intriganti Valcaki un Annīna piedāvā Oksam savus pakalpojumus. Barons izsaka vēlmi ko tuvāk uzzināt par “istabeni Mariandelu”, lai varētu ar viņu satikties.

Feldmaršala kundze, palikusi viena, jūt savas jaunības norietu un paredz, ka mīļotais viņu drīz pametīs. Oktaviāns, kurš istabā atgriežas pārģērbies nu jau savās drēbēs, kvēli iebilst – un no jauna apliecina savu mīlestību. Feldmaršala kundze lūdz viņu atstāt vienu. Atskārtusi, ka mīļotais aizgājis bez atvadu skūpsta, viņa pavēl kalpotājiem atsaukt grāfu, taču Oktaviāns jau ir tālu prom. Feldmaršala kundze Muhamedam liek paņemt šķirstiņu ar sudraba rozi, kas viņam ir jāaiznes Oktaviānam.

II cēliens

Bagātais Faninals kopā ar meitu Sofiju un viņas pavadoni Marianni priecājas par gaidāmo ceremoniju. Faninala namā svinīgi ienāk grāfs Oktaviāns Rofrano un pasniedz sudraba rozi Oksa līgavai. Abi jaunieši iegrimst sarunās, viņi viens otram iepatikušies. Ierodas barons Okss, kura raupjā uzvedība šokē Sofiju. Kamēr Faninals ar baronu dodas pārrunāt lietas, Sofija lūdz Oktaviānam viņu pasargāt. Viņa ir nolēmusi neprecēties ar Oksu. Abu jauniešu saruna kļūst aizvien maigāka. To noklausās Valcaki un Annīna. Abi intriganti brīdina baronu. Oktaviāns viņam pieprasa atteikties no Sofijas, saruna iekarst. Sākotnēji Okss Oktaviāna teikto neuztver nopietni, bet vēlāk viņš ir spiests ķerties pie ieroča. Oktaviāns baronu ievaino, Faninals lūdz grāfam pamest viņa namu, bet savai meitai Sofijai draud ar iespundēšanu klosterī, ja viņa nevēlēsies salaulāties ar Oksu.

Annīna atnes Oksam vēstulīti no “mīlas pilnās istabenes Mariandelas”. Barons ir sajūsmā, ka gaidāmā intīmā tikšanās ļaus viņam aizmirst visas nebūšanas.

III cēliens

Viesu namā, kurā var brīvi izdzīvot savas miesīgās vēlmes un fantāzijas, ierodas Okss un “Mariandela”. Baronu no jauna samulsina “istabenes” līdzība Oktaviānam. Brīdī, kurā barona tīkojumi kļūst pārāk neslēpti, ienāk Annīna, kura izliekas par barona pamesto sievu – un vaimanā, ka ir pamesta viena ar bērnu pulciņu.

Oktaviāns no Valcaki gūst apstiprinājumu, ka drīzumā ieradīsies Faninals. Viesu namu apseko policijas komisārs, kurš izjautā baronu par saceltā trokšņa iemesliem. Okss apgalvo, ka nevainīgi vakariņojis ar savu līgavu. Par šādu pavērsienu ir sašutis nupat ienākušais Faninals. Komisārs gūst apstiprinājumu, ka “istabene Mariandela” nekādi nevar būt Faninala meita Sofija. Skandāla kulminācijā ierodas pat feldmaršala kundze, kura mēģina saprast notiekošo. Oksam tiek dots padoms ātri pazust, lai saglābtu sava vārda labo slavu. Barons aiziet, nenorēķinoties par viesu namā gūtajiem pakalpojumiem.

Feldmaršala kundze jūt, ka Oktaviāns un Sofija ir paspējuši viens otrā iemīlēties. Viņa saprot, ka nav vērts cīnīties pret nenovēršamo – un dodas prom. Sofija un Oktaviāns priecājas, ka varēs būt kopā uz visiem laikiem un mūžīgi.

Atbalsta