Oņegins: Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis
Tatjana: Evija Martinsone, Dana Bramane
Ļenskis: Artjoms Safronovs, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Juris Jope
Olga: Laura Grecka
Larina: Aira Rūrāne, Kristīne Zadovska
Aukle: Andžella Goba, Ilona Bagele
Gremins: Krišjānis Norvelis
Trikē: Andris Kipļuks, Juris Vizbulis
Zareckis: Kārlis Saržants, Viesturs Vītols
Rotas komandieris: Kārlis Saržants, Viesturs Vītols
Vai iespējams izrauties no modeļiem, kuros dzīvojuši vecāki un sabiedrība? Kad Upuris kļūst par Vajātāju? Un kad Vajātājs kļūst par Glābēju? Klasiskās Pētera Čaikovska operas interpretācija ir režisores Rēzijas Kalniņas debija Latvijas Nacionālajā operā.
I CĒLIENS
1. aina
Ir pagājušas 40 dienas kopš miris Praskovjas Larinas vīrs, Taņas un Olgas tēvs. Pagalmā tiek iznestas nelaiķa drēbes, lai atdotu tās dzimtcilvēkiem. Šūpuļkrēslā šūpojas mirušā Larina dvēsele. Larina gremdējas atmiņās par jaunību un reiz piedzīvoto mīlestību. Šīs atmiņas jau kuro reizi dzird Taņa, Olga un aukle Fiļipjevna. Taņa sēro par mirušo tēvu, bet Olga, dzirdot mātes gaušanos par piespiedu laulībām, protestē. Ierodas ļaudis, lai paņemtu nelaiķa drēbes, tiek svinēti ražas novākšanas svētki. Dzimtcilvēki ierauj Olgu, Taņu, Larinu un aukli dzīves karuselī. Taņa mēģina no tā izrauties, savukārt Olga beidzot atklāj savus nodomus un raksturu. Larina apsauc Olgu, aizraida prom ļaudis. Uznāk aukle un paziņo, ka ieradies Vladimirs Ļenskis, kas atvedis līdzi Jevgeņiju Oņeginu.
Oņegins, kas ilgstoši sēdējis pie mirstošā tēvoča, negribīgi piekritis braukt līdzi draugam. Visas Larinu dzimtas sievietes, ieraugot Oņeginu, cer, ka viņš varētu kļūt par jauno ģimenes galvu. Ļenskis, redzot sieviešu izteikto interesi par Oņeginu, uzdrošinās atzīties Olgai mīlestībā. Olga liek Oņeginam saprast, ka viņa ir brīva un ar Ļenski viņu nekas nesaista. Tatjana un Jevgeņijs skumst: Taņa par mirušo tēvu, Oņegins – par dzīves bezjēdzību. Aukle un Larina aicina Jevgeņiju palikt uz vakariņām.
2. aina
Taņa izjautā aukli: kas ir „mīlestība”, „laulība”, ko nozīmē dzīvot? Aukle cer, ka Tatjana iemīlējusies Oņeginā un savā iztēlē jau auklē Tatjanas un Jevgeņija bērnus. Taņa izjūt „mīlestību” kā slimību un nolemj rakstīt vēstuli Oņeginam, savu ilgu un ilūziju iemiesojumam.
Taņas gulta kļūst par milzīgu vēstules lapu, kurā raksta Taņa, Larina, Olga un aukle, visas mīlestību alkstošās. Aust rīts, Taņa lūdz auklei nogādāt vēstuli Oņeginam.
3. aina
Skatlogos skaistules apdzied savas ilgas pēc mīlestības. Sēžot bērnības šūpolēs, Taņa lasa romānu un iztēlojas, ka viņa un Oņegins ir tā varoņi. Jevgeņijs to dzird un saprot, ka Taņa ir iemīlējusies ilūzijā par viņu, nevis viņā pašā. Jevgeņijs atklāj Taņai, kāds ir patiesībā. Taņa ir vīlusies, ka Oņegins neatbilst romāna varonim. Jevgeņijs izjūt dusmas, ka Taņa viņu nevēlas uzklausīt, tādēļ atraida meiteni.
Iznāk Olga, kas noklausījusies sarunu. Jevgeņijs un Olga, viens uz otru skatoties, nolemj izrauties no sabiedrības diktētajiem izturēšanās rāmjiem.
II CĒLIENS
1. aina
Tatjanas vārda diena. Ieradušies kaimiņi un bijušie tēva kolēģi. Visi svin un izrāda sevi viens otram. Taņa un Oņegins jūtas neiederīgi. Olga apzināti ignorē Ļenski, uzņemoties sliktās meitenes lomu, lai atbrīvotu viens otru no iedomātās mīlestības. Oņegins dzird, kā viņš un Taņa tiek aprunāti; viņš nolemj pielikt tam punktu un atriebties Vladimiram, ka draugs viņu nostādījis neveiklā situācijā. Viņš iesaistās spēlē, cerot, ka Ļenskim atvērsies acis, lai saprastu, kāda patiesībā ir Olga. Taču Ļenskis greizsirdībā zaudē savaldību un vēlas uzbrukt Olgai, Oņegins mēģina apturēt Ļenski. Ierodas velnišķīgais savedējs Trikē un izspēlē Tatjanas izsoli „līgavu tirgū”.
Ļenskis, nespēdams piedot Oņegina izturēšanos, mēģina noskaņot visus pret bijušo draugu. Oņegins tēvišķi mierina Ļenski, vēl vairāk viņu saniknojot. Redzot, ka Larina, Taņa un Olga lūdz Oņegina aizstāvību, Ļenskis izaicina Oņeginu uz divkauju. Viņš labāk izvēlas nāvi, nevis pazemojošo Olgas atraidījumu.
2. aina
Ļenskis rītausmā gaida, kad uz dueli ieradīsies Oņegins. Viņu māc šaubas. Sekundants Zareckis liek gaidīt. Ļenskis, viņaprāt, radījis visskaistāko dzejoli, kurā runā par savu laimi, mīlestību, cerībām un ilgām. Klātesoši ir arī Taņas, Olgas, aukles un Larinas ilgu tēli, kurus viņš apdzied. Iztēlē Ļenskis redz iecerēto ģimenes dzīvi ar Olgu.
Ierodas Oņegins ar savu sekundantu. Oņegins mēģina tēvišķi pierunāt Ļenski uztvert strīdu kā joku un atgādina laikus, kad abi kopā spēlēja kārtis un runāja par dzīvi. Zareckis aicina cīnīties, Ļenskis tiek nogalināts.
III CĒLIENS
1. aina
Pēc vairāku gadu prombūtnes Oņegins atgriezies pilsētā, viņu joprojām vajā vainas apziņa par drauga noslepkavošanu. Viņš apcer dzīves bezjēdzīgumu. Oņegins ieradies uz sava drauga kņaza Gremina apmaksāto modes skati. Parādās Gremins kopā ar sievasmāti Praskovju Larinu un sievu Tatjanu, kas, pašai to negribot, atkārto mātes likteni. Oņegins atceras savu saviļņojumu, tiekoties ar Tatjanu pēc vēstules saņemšanas, un nožēlo, ka toreiz nav pieņēmis viņas mīlestību. Taņa un Oņegins saprot, ka ir palaiduši garām savas dzīves lielo iespēju. Modes skate beidzas, Oņegins nolemj rakstīt Taņai. Viņš beidzot jūtas patiesi dzīvs un mīlošs.
2. aina
Gremina māja, Taņas istaba. Taņa stāsta mātei par savām jūtām pret Oņeginu un lūdz, lai māte viņu mēģina saprast. Māte tomēr novēršas un aiziet. Ienāk Oņegins, viņš Taņai lūdz piedošanu un vienlaikus – iespēju tikt uzklausītam. Taņa, iekšēji ar sevi cīnoties, cenšas apklusināt savas jūtas un atraidīt Oņeginu. Viņi abi saprot, ka mīl viens otru, tomēr attiecības nav iespējamas, jo tās atkal iznīcinātu citu cilvēku dzīves. Īsā brīdī viņi izdzīvo mūža mīlestību un atsakās no tās. Istaba kļūst par mīlestības mauzoleju, kurā nav iespējama augšāmcelšanās. Taņa aiziet, Oņegins sabrūk viņas tēva šūpuļkrēslā. Viņam šķiet, ka viņš redz Taņas izslāpušo dvēseli.
Pievienot atsauksmi