Ļaudis mēdz slavēt latviešu tikumus aizgājušajos gadsimtos: tie bijuši bargi, bet taisnīgi un negrozāmi. Tomēr aizliegtā mīlestība ir pastāvējusi vienmēr - slepena un nosodīta, bet neizdzēšama un neapslāpējama. Un tieši tādas ir Dievlodziņu saimniekdēla Raita jūtas pret svešinieci Marutu - skaisto raganu no nīstajām Vilkaču mājām. Tik ugunīgas jūtas var gan sildīt, gan sadedzināt...

"Bruno Skultes operā Vilkaču mantiniece visvairāk mūs interesē autora izvirzītā naida tēma. Un centrālais jautājums, ko pētām, operu iestudējot, skan - kā latviskajā dailē, šajā skaistumā, ko tik pašapzinīgi kopjam un ar ko pamatoti lepojamies, mājo tik milzīgs naids? Naida tēmai vēlamies pretī likt skaistuma un mīlestības tēmas. Skaistums un mīlestība ir spēks, kas spēj atbrīvot no naida, " saka iestudējuma režisore Ināra Slucka.

Saturs

I CĒLIENS

1. aina
„Dievlodziņu" saimes sētā tiek dzertas vecākā dēla Raita derības ar bagāto saimniekmeitu Ievu. Jautrības uzturētāja lomu uzņēmies Raita draugs Pēters. Līksmību pārtrauc ciema ubagi. Viņi pauž, ka jaunība un laime zūd, un mūža nogale nes sāpes, vilšanos un nāvi. Ieva grib ubagus padzīt un vīzdegunīgi atbild ubaga Bērtuļa brīdinājumam nenicināt dzīves dragātos.

Pēters uzsauc laimes jaunajam „Dievlodziņu" saimniekam Raitim, bet te „Dievlodziņu" jaunākais dēls Andis krīt starpā - „Dievlodziņu" saimnieks būšot viņš, bet Raitim tēvs nopirkšot kaimiņu mājas, „Vilkačus". Dievlodziņš sākumā liedzas, bet tad sāk stāstu par seno naidu starp divām kaimiņu sētām. Dievlodziņi allaž bijuši strādīgi un dievbijīgi, tomēr turībā ne tuvu netiek līdzi Vilkačiem. Dievlodziņš ir pārliecināts - „Vilkaču" manta gūta, saimniecēm pesteļojot un atburot laimi kaimiņiem. Dienu no dienas Dievlodziņš lūdzis Dievu pēc atbrīvošanas no lāsta un jau šķitis lūgšanu uzklausītu, kad vecais Vilkacis nomiris, neatstādams mantiniekus - nu Dievlodziņam būtu tiesības nopirkt sev „Vilkaču" mājas. Taču cerības izirušas - Vilkacim atradies mantinieks.

„Dievlodziņu" sētā ienāk daiļa svešiniece - Maruta. Viņa kautrīgi apsēžas līdzās ubagiem un atraida Pētera piedāvāto alus kausu. Pēters aizvainots mudina puišus lepno svešinieci pārmācīt, bet Raitis metas Marutu aizstāvēt. Svešiniece saimniekdēlam atgādina tēlu, kuru viņš reiz redzējis burvīgā sapnī. Maruta atklāj, ka viņa ir vecā Vilkača mantiniece. Dievlodziņš viņu nolād.

2. aina
Ziemas vakars „Vilkaču" saimes istabā, aiz loga snieg. Mājas ļaudis aizņemti ar vakara darbiem, tikai Maruta veras „Dievlodziņu" logos. Viņas domas kavējas pie Raita. Viņa taujā ļaudīm, kāpēc apkārtējie pret „Vilkaču" saimnieci ir tik naidīgi. Vecā kalpone Dace stāsta senu nostāstu - reiz Dievlodziņu saimnieka dēls iemīlējis „Vilkaču" saimniekmeitu, abi tikušies pie lielā akmens ezermalā, bet, kad meitai piedzimis bērns, puisis pametis to un apprecējis citu. Kopš tā brīža viņš sācis vārguļot, līdz miris pāragrā nāvē. 

Pēkšņi logā ielido akmens. Mājinieki notver Andi un grib to nopērt, bet puika apgalvo, ka vainīgais ir Raitis. Ierodas arī Raitis, kurš izsauc lāstus pret „Vilkaču" raganu, bet Maruta attur ļaudis no izrēķināšanās - Dievlodziņa mesto akmeni viņa turpmāk glabās kā dārgu velti.

II CĒLIENS

1. aina
Mežmala pie „Vilkaču" ezera ar lielu akmeni, kas tiek saukta par „Raganu pirti". Jāņu nakts. Dace staigā pa mežu, meklēdama zāles. Kad viņa aizgājusi, pie akmens atnāk Raitis, lai atkal - jau kuro reizi - slepeni vērotu „Vilkaču" sētu. Viņš atzīstas, ka ir iemīlējies Marutā. 

Raiti meklēdama, šurp atnākusi arī Ieva, bet Raitis viņu raida uz mājām. Viņš aiziet, it kā lai pārbaudītu ezerā iemestos tīklus, Ieva paliek viena ar savām sāpēm - Raitis kļuvis pret viņu vienaldzīgs. Nāk Dace, un Ieva vēršas pie viņas, lūdzot zāles, ar kurām saistīt mīļoto. Dace māca Ievai burvestību: jānoķer dzīvs sikspārnis un pusnaktī jātur skudru pūznī, līdz skudras tam dzīvam noēd miesu no kauliem. Tad sikspārņa nagi jāiesprauž pieburamajam apģērbā. Ieva aizsteidzas veikt burvestību, Dace dodas tālāk lasīt zāles.

Pēc brīža nāk Raitis, neatrod Ievu, bet sadzird Marutas balsi - „Vilkaču" saimniece viena pastaigājas ezermalā. Abi sastopas, un Jāņu nakts kļūst par viņu pirmo mīlas nakti.

2. aina
Svētdienas rīts baznīcā, baznīcēni dzied pēdējo korāli. Grieta uzrunā Pēteru - viņai no Pētera piedzimis bērns, bet „taisnie" novada ļaudis liedz meitai ar bērnu darbu un pajumti. Viņa gaida no Pētera atbalstu, bet puisis liedzas, ka būtu bērna tēvs, un meiču rupji atraida. Izskan baznīcēnu lūgšana pēc Dieva žēlastības. 

Ieva aicina Raiti ātrāk dzert kāzas. Viņš piekrīt - kāzas varot notikt pēc mēneša. Sarunu pārtrauc „Vilkaču" saimes ierašanās; Maruta nes rokās jaundzimušo. Baznīcēni negrib ielaist „Vilkaču" ļaudis dievnamā. Andis pamana, ka Raita drēbēs iesprausti sikspārņa nagi, un visi tūdaļ vienojas, ka to izdarījusi „Vilkaču" saimniece. 

Maruta pieprasa ielaist viņu baznīcā - viņa nākusi kristīt savu bērnu. Tomēr draudzes vecākais Dievlodziņš to liedz, jo bērns nav dzimis laulībā un Maruta neatklāj, kurš ir tā tēvs. Viņa kopā ar savu saimi lepni aiziet. Grieta lūdzas līdzi un tiek laipni pieņemta. Ieva vēlreiz tuvojas Raitim, bet viņš to atgrūž - viņš sapratis, ka līgava saspraudusi sikspārņa nagus viņa drēbēs.

3. aina
Nakts pirms saullēkta, tuvojas negaiss. Krastmalā rosās Dace un Grieta. Kad abas nozudušas, zagšus tuvojas Raitis, kuram slepus seko Dievlodziņš. Arvien stiprāk zibeņo un rīb pērkons. Tēvs uzsauc dēlam, ko tas meklējot „Vilkaču" pusē? Viņš ir pārliecināts, ka ragana Maruta dēlu nobūrusi, un pieprasa, lai viņš prec Ievu. Raitis paziņo, ka Ieva tam riebjot, viņš to neprecēšot; tēvs piedraud, ka tad Raitis vairs nebūs viņa dēls. 

Pēkšņi pamalē paceļas blāzma - deg „Dievlodziņi". Tūlīt arī otrā pusē ceļas liesmas - arī „Vilkači" deg. Raitis metas uz „Vilkačiem", tēvs mēģina viņu aizkavēt, bet velti. Viņš grib steigties mājup, taču sabrūk zemē. Šādi pakritušu, viņu atrod Maruta. 

Ierodas apkārtējo māju ļaudis, kuri skrējuši skatīties, kā nodeg raganu perēklis „Vilkačos". Starp ļaudīm ir arī Pēters un Andis. Dievlodziņš mirst, un ļaudis grasās izrēķināties ar Marutu, kuru vaino viņa nāvē, bet atsteidzas Raitis ar „Vilkaču" saimi. Viņi stāsta, ka „Vilkači" nodeguši un tikai mazu daļu bagātības izdevies glābt. Visiem par pārsteigumu Raitis lūdz Marutai piedošanu un atzīstas, ka ir viņas dēla tēvs. Līdz ar abu veco māju nodegšanu ir jāizkūp arī vecajam naidam.

Iestudējuma patrons

Iestudējumu atbalsta