Antonija: Elza Leimane, Alise Prudāne-Spridzāne
Aleksis: Viktors Seiko, Filips Fedulovs
Kārlēns: Germans Ševčenko
Elīna: Alise Prudāne-Spridzāne
Pindacīša: Laine Paiķe
Ieviņa: Jūlija Brauere, Paulīna Druka
Bebene: Annija Kopštāle
Tomuļmāte: Nataļja Lipska, Anna Russke
Dūdars: Raimonds Martinovs, Antons Freimans
Rūdis: Kristaps Jaunžeikars, Kārlis Cīrulis
Ābrams: Ringolds Žigis
Joske: Aleksandrs Osadčijs
Reibinoši zied vasara, saule kāpj kalnā pretī Jāņu naktij, un reibst arī Silmaču saimnieces Antonijas mīlestības izslāpusī sirds... Balets Antonija #Silmači ir romantiski dramatisks stāsts par alkām pēc personīgās dzīves piepildījuma. Tas radīts, iedvesmojoties no daudzu latviešu iemīļotākā dramaturģijas darba, Rūdolfa Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos motīviem, un Latvijas valsts simtgades gaidās līdzās Jura Karlsona agrāko gadu baletiem Sidraba šķidrauts un Karlsons lido... spilgti papildina latviešu oriģinālbaletu klāstu.
Uzvedums ieguvis Latvijas Dejas balvu kategorijā Klasikās dejas iestudējums.
I
Līksma krogus kņada ieskauj vecā Silmača atraitni Antoniju un par kučieri līdzpaņemto Aleksi. Telpā viļņojas bezrūpība un smiekli, Antonija pamazām atraisās, un pēc brīža, viņas skubināts, dejā griežas arī Aleksis. Galva sareibst, Aleksis ieskatās Antonijā…
Un – tad viņi pārbrauca mājā kā brūtgans un brūte.
*
Silmaču mājās notiek gatavošanās kāzām. Ierodas skroderis Dūdars, viņa māceklis Rūdis un šneideriene Zāra Goldbaum.
Jā, te nu tos Silmačos gan būs raiba dzīve. Šūšana uz divi gaņģi, cepšana, vārīšana, brūvēšana…
*
Nerakāt, nerakāt! Skaties ar ac, ne ar roke! Kur skroderi un kāzas, uz andeli ierodas arī vecais Ābrams. Viņa dēls Joske ir iemīlējis skaisto Zāru, taču Ābrams ir pret:
Re! Tai skuķei nav ne graša, tikai plika mīlestīb’!
*
Gaisā uzvirmo pankoku smarža… Ne Bebene, ne Tomuļmāte un arī ne Pindacīša nespēj tiem paiet garām. Vī – kur mīksti!
Pa to laiku Rūdim un Kārlēnam savajagās medu, un ar ko tas beidzas…
*
Laimes apmātā Antonija izliekas nemanām brīdinājuma zīmes, kas liecina par viņas topošā vīra vēsajām jūtām. Aleksis nesadūšojas pateikt Antonijai, ka viņa sirds jau sen ir piederējusi Elīnai.
Silmaču saimnieci no neprātīgā soļa cenšas atrunāt Dūdars, kurš reiz bijis Antonijas pirmā mīlestība.
Dūdars: Mīļā Antonija, es gribētu tev atvērt acis.
Antonija: Ej tu! Tu esi greizsirdīgs, vairāk nekā! Un tagad jau arī viss par vēlu!
Dūdars: Nu tad nekā!
Aleksis satiek Elīnu.
Aleksis: Ak, es gribētu no pasaules izputēt.
Elīna: Tā nav pareizi, Aleks. Tu pats to lietu esi iesācis, tev nu viņa arī jādara līdz galam.
*
Kārlēns un Rūdis pērk no Joskes pulveri salūtam.
Diezgan daudz. Bet valgs, kā liekas. Jāpakaltē drusku krāsnī!
Ābramam pačabējusi prece. Vainīgā Pindacīša izpērk savu grēku, ieriktējot Ābramu krāsnsaugšā – lai redz savām acīm, kā Joske lenc Zāru.
*
Rūdis māca lauciniekiem Ieviņai un Kārlēnam kadriļu. Dejas paraugstunda pāraug sacensībā.
*
Mīlīgā, biklā Bebene ievelk dūmu. Kāds nāk! Bebene apjūk, pīpe ielido krāsnī.
Ābrams: Ui! Oi Gewalt! Es deg, es deg! Glābet, es dege!
II
Antonija redz vīzijā sevi, rotātu plīvurā.
*
Pret rītiem, pret vakariem, pret tukšajiem ziemeļiem. Melns krauklis skrej pa jūru, skrējējs skrej pakaļ…
Tomuļmāte dziedē no sāpēm plīstošo Bebenes galvu. Tikmēr Pindacīša ķircina slimnieci par niekošanos ar smēķiem, taču Bebene nepaliek atbildi parādā un atgādina Pindacīšai par nozagtajiem lakatiņiem. Vārds pa vārdam, un sievas iesvilstas.
*
Antonija cenšas pierunāt stūrgalvīgo Ābramu, lai dod svētību Joskem un Zārai. Tikai tad, kad Joske ieminas par došanos uz Ameriku, Ābrams beidzot padodas:
Mana sirde nav no koke, silte jūte viņu loke, lieciet roke nu iekš roke – eset laimige!
*
Aleksis pavēsta Elīnai, ka ir gatavs teikt Antonijai patiesību.
Aleksis: Un lai man vai jāmirst! Es tevi mīļoju… mīļoju… mīļoju…
Elīna: Aleks!
Aleksis: Neizsakāmi…
*
Silmačos visi gatavojas Jāņu svinībām.
*
Aleksis: Es tev gribēju teikt, ka no tās lietas nekas nevar iznākt.
Antonija: No kuras lietas?
Aleksis: Tu jau gan zini – no… mūsu kāzām…
Antonija: Tātad tā gan?..
Visapkārt svin Jāņus, tikai Antonija palikusi viena ar salauztu sirdi.
*
Saullēkts. Skumju mākto Antoniju pamana Dūdars. Viņš Antoniju vienmēr ir mīlējis un izmanto šo mirkli, lai piedāvātu viņai savu roku un sirdi.
Antonija: Tātad tu mani par tiesu tagad vēl precētu? [..] … es nu vairs nezinu, vai lai vēl raudu vai lai smejos…
Antonija nevēlas, lai Aleksis un Elīna turpmāk paliek Silmačos, taču, Dūdara pārliecināta, atmaigst. Apkārtējie ļaudis, priecīgi pārsteigti, uztver ziņu, ka Silmačos gaidāmas ne tikai vienas kāzas, bet veselas trīs.
Pievienot atsauksmi