Balets Esmeralda ir vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakons Klods Frolo iekāro skaisto Esmeraldu, taču meitenes uzmanību saista nevis priesteris, bet gan iznesīgais kapteinis Fēbs. Īpašas jūtas pret Esmeraldu ir arī baznīcas zvaniķim Kvazimodo. Kad, greizsirdības mākts, Frolo ievaino Fēbu, notikušajā tiek vainota Esmeralda, kurai draud nāvessods. Vienīgais, kurš līdz savas dzīves beigām turpinās patiesi mīlēt Esmeraldu, būs nelaimīgais Kvazimodo.

Viktora Igo slavenais romāns Parīzes Dievmātes katedrāle kalpojis par iedvesmu spilgtiem mākslas darbiem dažādos žanros. Kā baletu publika to pirmoreiz iepazina Žila Pero horeogrāfijā – 1844. gada uzvedumā Esmeralda Karaliskajā teātrī Londonā. Latvijas Nacionālajā baletā tas pirmoreiz izrādīts 1939. gadā baletmeistara Osvalda Lēmaņa veidotajā versijā. Aivara Leimaņa radītā Esmeralda būs jau ceturtais šī romantiskā stāsta iestudējums latviešu baleta vēsturē, kurā viduslaiku gaisotni uzburt palīdzēs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi.

Saturs

PIRMAIS CĒLIENS

Laukumā pulcējas klaidoņi, kāršu viltotāji, apaši un staigules. Par viņiem valda “karalis” Klopēns Truilfu, kuram katrs “pavalstnieks” atdod daļu no peļņas. Pēkšņi saceļas trauksme, jo klaidoņu valstībā, pārdomās iegrimis, iemaldījies dzejnieks Pjērs Grenguārs. Klopēns Truilfu viņu nopratina un pārbauda spējas zagšanā. Grenguāram neveicas, tādēļ lēmums ir ātrs: dzejniekam kā nevēlamam svešiniekam jāmirst. Viņu varētu glābt kāda “pavalstniece”, kura piekristu kļūt par šī jaunekļa sievu, tomēr tāda neatrodas. Grenguāru velk uz karātavām. Šajā brīdī atskan tamburīna skaņas un ierodas Esmeralda. Klaidoņi mīl skaisto ielas dejotāju, kura bieži ar savām dejām viņus iepriecē. Uzzinot par dzejniekam piespriesto nāvessodu, Esmeralda ir ar mieru viņu glābt, formāli apprecoties. Te ielavījies arī Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakons Klods Frolo, kurš jau sen izseko ielas dejotāju Esmeraldu, kuru izbiedē priestera kvēlojošās un kaislīgās acis.

Esmeralda dodas mājup, nenojaušot, ka viņu izseko Klods Frolo. Kvazimodo pēc sava aizbildņa pavēles cenšas nolaupīt Esmeraldu, tomēr tas neizdodas; iztraucē Parīzes nakts sardze, kuru komandē Fēbs de Šatopērs. Sardze sagūsta Kvazimodo, savukārt arhidiakons paspēj noslēpties.

Esmeraldu savaldzina Fēba de Šatopēra galantās manieres un spožais tēls. Patiesībā viņš ir izlaidīgs jauneklis, kurš izmanto katru iespēju palakstoties ar skaistulēm. Aizejot Fēbs uzdāvina Esmeraldai šalli, kādu ir saņēmis no savas līgavas Flērdelisas. To visu novēro Klods Frolo, kurā līdzās dziļai kaislei pret Esmeraldu pamostas arī greizsirdība pret Fēbu de Šatopēru.

Soda laukumā pulcējušies ļaudis izsmej Kvazimodo, kamēr viņš tiek sodīts. Tikai Esmeralda iežēlojas par nelaimīgo kropli un veldzē viņa slāpes. Šī cilvēcīgā rīcība liek Kvazimodo izjust dziļu pateicību, viņa sirdī piedzimst mīlestība.

OTRAIS CĒLIENS

Pilī tiek svinēta Flērdelisas de Gondelorjē un Fēba de Šatopēra saderināšanās. Viesu izklaidēšanai mitoloģiskā stilā izspēlē ainu par dievietes Diānas un mednieka Akteona tikšanos. Pēc tās tiek uzaicināta čigānu trupa, kurā ir arī Esmeralda un Grenguārs. Esmeraldas dejā var nojaust sāpes, kādas viņa izjūt, redzot Fēbu saderinātu ar citu. Tikai aizmirstoties, deja kļūst straujāka. Esmeraldai ir šalle, kuru Flērdelisa kādreiz tika dāvājusi Fēbam. Tas tiek pamanīts – un ārkārtīgā satraukumā čigāni tiek izraidīti no pils.

Krodziņā Parīzes nomalē valda liela jautrība, tikai Esmeraldai nav noskaņojuma priecāties. Klods Frolo kaunina Kvazimodo un klātesošos par izlaidīgo dzīvesveidu. Ierodas Fēbs, kurš ir labi pazīstams krodziņa saimniecei. Fēbs viņai palūdz, lai tiek aizraidīti pārējie viesi. Palikusi divatā ar skaisto virsnieku, Esmeralda uzklausa viņa atzīšanos mīlas jūtās un ļauj sevi apvārdot. Klods Frolo, kurš kļūst par šīs ainas liecinieku, niknumā sadur Fēbu. Garīdznieks ļauj noprast, ka, tikai ļaujoties viņa vēlmēm, Esmeralda varētu izvairīties no apsūdzības Fēba slepkavībā. Esmeralda tam nevēlas piekrist. Saskrien ļaudis, Klods Frolo norāda uz Esmeraldu kā virsnieka nogalinātāju.

Esmeralda tiek notiesāta uz nāvi, viņu ved uz karātavām laukumā pie Parīzes Dievmātes katedrāles. Garīdznieks, lai pierādītu ļaudīm Esmeraldas vainu, inscenē Dieva tiesu, bet visu iekārto tā, lai Esmeralda starp figūrām, kas simbolizē dzīvību un nāvi, izvēlētos melno nāves zīmi. Tautas protesta izpausmes tiek apspiestas. Esmeralda turpina ceļu uz karātavām. Viņa ierauga Fēbu, kurš ir izveseļojies no ievainojuma un izlīdzis ar savu līgavu Flērdelisu. Fēbs izliekas, ka Esmeraldu nepazīst. Esmeralda saprot, ka viņu šajā dzīvē nekas vairs nesaista. Izmisumā par nevainīgās Esmeraldas nāvi, Kvazimodo nožņaudz savu audžutēvu un skolotāju Klodu Frolo.