Ļoti liela vilšanās dzirdot A. Ludviga izpildījumu Tota lomai. Uzskatu, ka tas nav profesionāli nodziedāt gandrīz visu operu oktāvu zemāk un intonatīvi neprecīzi.
Ja vispārīgi par iestudējumu, tad biju arī uz pirmizrādi, kur šo lomu dziedāja R. Bramanis - precīzi un kvalitatīvi. Arī visi pārējie solisti izpildīja savas lomas ar lielu atdevi, baudāmi un niansēti.
Lieliska izrāde, iestudējums ir izdevies! :)

Neesmu lielākais operas fans, taču šī izrāde aizrāva no sākuma līdz galam. Izrāde tiešām liek padomāt par labo, ļauno, dzīvi, nāvi, spēju dot un vēlēšanos ņemt! Skaista debija Viktorijai Pakalniecei Leldes lomā.Paldies režisorei, māksliniekiem par sniegumu.

Noskatījos operu. I. Kalniņa mūzika ir brīnišķīga. Esmu redzējusi gan pirmo iestudējumu, gan koncertuzvedumu. Man I. Kalniņa mūzika tik ļoti patīk, ka biju ar mieru paciest visas "mūsdienīgās" izdarības. Drošības dēļ tomēr nopirku tādu biļeti, kur balkonā varu paslēpties aiz kolonnas, lai nebūtu jāredz pārspīlētas lietas. Pareizi darīju.
, jo ainā, kas Rainim skaitās Velnu rija par tiem kostīmiem pirmā doma bija - ko kostīmu māksliniece ir salietojusies. Kad apdegušajā Rīgas pilī pēkšņi parādījās restauratori, dikti gribējās smieties (līdzīgi kā par Stonhendžu filmā Namejs). Mūziku būtu varējusi pilnā mērā izbaudīt, ja kori nebūtu tik sasodīti skaļi. Kopš kura lika Operas mākslinieki un koris vairs nespēj dziedāt bez pastiprinājuma??? Secinājums - mūzika joprojām lieliska, tikai vislabprātāk es būtu nopirkusi Operas ierakstu.

Pēc krietna laika , kas pagājis, kopš noskatījos un noklausījos šo operu, nekas patiesībā nav mainījies - arī man joprojām jāteic, ka izrādes veidotāji izkariķē latvisko, etnogrāfisko, tādējādi - šajā gadījumā arī Raini. Protams, ka tas izdarīts ļoti spilgti , sevišķi jau 2. cēliens spilgtuma ziņā ir pārsteidzoši efektīvs. Bet ja lūko pēc jēgas, tad es teiktu tā - latvieši ir viena pesteļotāju tauta, smieklīgi un ar nožēlojamu neatlaidību turas pie saviem pesteļiem. Un pretstats tam ir Lelde? savā brūtes kleitas plīvurotajā ietērpā? Nezinu, nezinu, liekas, ka izrādi radījuši cilvēki, kam Rainis ir tas, kam galvā spainis un dziesmusvētku tradīcija izkariķējama atpalicība (skat 2.cēlienu!). Labgribīgiem ārzemniekiem šīs izrādes noskatīšanās var būt ļoti mulsinošs vingrinājums.

Te cilvēks zemāk pārspīlē. Rainis, ja papēta, ko viņš pats ir teicis par savām lugām, ja uzmanīgi lasa pašas lugas, ja saprot, kur viņa paša dzīve virzījās rakstīšanas brīdī, nav nekas pārdabisks un pārlaicīgs, bet runā par konkrētām lietām tieši tajā laikā. Šī luga, taisni tā, ir Orfeja + Zigfrīda kombinācija latviskā mērcē. Lasīju lugu sen, bet atceros, ka tur var atpazīt visas tā laika sociālās frakcijas. Lelde, protams, ir latviskā dvēsele, sirdsapziņa vai whatever to sauc skolnieku sacerējumos. Kungs & co ir vecā vācu aristokrātija (mazliet plašāk - kapitālisti un kungi vispār), kas ir it kā mirusi, bet patiesībā nebūt nē. Zemgus - letiņu sliktais jaunburžujs. Nu un Tots, protams, ir pats Rainis, ok, vispārīgāk, "nākotnes varonis" = dzejnieks. Nekā vairāk tur nav, tā domāja Rainis, tik komunistu kritiķtantes tur vēlāk piedomāja citas muļķības. Kaut Raiņa ideja nebūt nav slikta un varētu būt aktuāla un interesanti interpretēta šodienai, bet... režisore izvēlējusies kaut kādu pilnīgi greizu taku, sapinusies un saputrojusies. Žēl.

Paldies visai radošajai komandai!
Ikvienam iesaku noskatīties šo izrādi.
Esmu patiesi aizkustināts un gribu īpaši izcelt galvenos varoņus Totu un Leldi.
Marlēna Keine aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem ar savu skaisto balsi, izskatu un aktiermeistarību! Bravo Raimondam Bramanim! Tas bija ļoti pārliecinoši un spēcīgi! Jānis Apeinis, Mihails Čuļpajevs bravo!

Spēlēju, dancoju... Rainis, Imants Kalniņš un es, praktiskais latvietis.

Atzīšos, opera nepavisam nav mans mīļākais žanrs. Atsevišķas operas ārijas mani spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem, bet kopumā tomēr palieku vienaldzīgs. Dzīvē tomēr esmu redzējis kādas 30 operas. Pirmā bija Aīda, kad skatījos un priecājos par Blumberga scenogrāfiju, bet nekādi nespēju noticēt varoņtēliem, pat pārstāju censties noticēt, kad Kārlis Zariņš, kas savos cienījamos gados tēloja jauno princi, ceļos nometies, knapi tika augšā. Tas smagi iedragāja manu pirmo naivo vēlmi sadraudzēties ar operu. Arī tālāk, gan romantiskās Pučīni, gan simbolu pārblīvētās Vāgnera operas, gan Šostakoviča laikmetīgā mūzikas valoda mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu, Mocarts trallallā vispār likās pēdējā garlaicība. Reiz tomēr kas manī notrīsēja, skatoties Bendžamina Britena Pīteru Graimsu Frankfurtes Operā un otro reizi, skatoties Riharda Štrausa Salomi Briselē. Tomēr arī tās mani nespēja līdz galam pārliecināt, lai kļūtu operas regulāru apmeklētāju un piepulcēties īstenticīgo pulkam. Pat vēl sliktāk, pēc Fausta noskatīšānās Rīgas Operā pirms diviem gadiem, apņēmos par savu naudu uz operu vairāk neiet. Vien par asti, ja kāds mani uzaicinātu. Pārsteidzošā kārtā, pāris reizes tas arī ir noticis. Tā notika arī šoreiz, atsaucos mīļas kaimiņienes, draudzenes Indras aicinājumam. Aizgāju, jo intriga bija, cerēju piedzīvot to Imantu Kalniņu ko pazīstu no dramtiskās 4.simfonijas un mīlas lirikas pāri plūstošās 6.simfonijas ar Tagores dzeju. Rainis ir man noslēpums, kam īsti neesmu ticis klāt. Viesturs Kairišs man atklājis iespējamos slāņus Ugunī un Naktī, bet kopumā, man Rainis nav izprotams.

Līdz mūzikai pat šoreiz īsti netiku, jo visu laiku lauzīju galvu, ko īsti tas Rainis ar šo darbu vēlējās pateikt, bet tā arī nesapratu. Vai arī, iespējams, nesapratu režisores interpretācijas. Opera ir cieši saausts kopdarbs, kur grūti sameklēt nītis un dzīparus, visi ir līdzautori. Dzert kāzas liekas pats skaistākais dzīves notikums, bet ar laiku jau cilvēki saprot, ka nereti, tas ir tāds pats teātris, ka daudzas mūsu dzīves epizodes, kur tik maz cilvēks atklāj savu īsto dabu, vien ļaujas tradīcijas un ģimenes spiedienam. Vai Rainis atļaujas apšaubīt tā dēvētās ģimenes vērtības, uzburot kā negaisu satriecoši pievilcīgā spēlmaņa parādīšanos mīlestības publiskās apliecināšanās rituālā- kāzās? Pats to neesmu piedzīvojis, bet no stāstiem zinu, ka tas ir piedzīvots - jau kāzu nakti jaunlaulātie tomēr katrs izvēlas to pavadīt ar citu mīļoto. Izrādās Rainis par to arī ir lietas kursā. Tik arī šīs paša izvēlētās dzīres ātri beidzas, jo jaunā līgava Lelde mirst, skaistais spēlmanis viņu zaudē, bet nepieņem nāvi, kā nenovēršamu dzīves kulmināciju, dodas pazemē, apmuļķo velnus, ir gatavs dzert kāzas nāves valstībā, lai tik atgūto iekāroto mīļāko. Tāda kā latviešu versija par Orfeju un Eiridīke, ko starp citu, redzēju savulaik Berlīnē, bet arī nenoticēju, tomēr nopirku plakātu ar satriecoši skaisto baletdejotāju, kas izdejoja Orfeja lomu. Vai arī latviešu puisis Tots, kam gan tik ģermānisks vārds, kas nes sevī nāves vārdu, ir Raiņa spēlītes ar dievišķo katrā cilvēkā, kas visu spēj, ja tic, pat kalnus pārcelt un mirušos augšamcelt, kā pats Jēzus Kristus, kas atmodināja mirušo Lācaru? Vai tiešām latviešu mitoloģijā bija tāda augstprātīga iedoma, ka ar kvēlu mīlu var augšāmcelt mirušo? Zināms, ir bijuši gadījumi, kad ļaudis pamostas no ilgas komas, mani fascinē piemēram Elejas Veronika,kas pamodās savā bēru ceremonijas laikā, viņu visi jau domāja mirušu. Nāve man personīgi ir lielākais dzīves noslēpums. Es mīlu domāt par nāvi un tās neizdibināmību. Es pret to atteicos ar lielu bijību un reizē ar klīnisku interesi. Man patīk runāt par nāvi, to atzīt par daļu no dzīves. Man ir nesaprotami, kā mūsdienās pat veci ļaudis baidās pat pieminēt nāvi, cenšas izlikties, ka tā neatteicas uz mums visiem. Es pret nāvi nevaru attiekties tik triviāli, it kā spēlējoties, izliekoties, ka var to pavērst kā nebijušu.

Kas ir Raiņa kosmoss un pārdabisko spēku universs? Viņa kosmoloģija man paliek noslēpums, bet nevis tāds ko vēlos ar pietāti izzināt, bet drīzāk, tāds, par ko frustrācijā dusmojos un nespēju tam izsekot. Gaismas un tumsas spēki, kā Lāčplēsis un Melnais Bruņenieks, kā to iemiesojums ir vēl puslīdz tveramas abstrakcijas, bet viss pārējais, tie velni un pērkons, kā visu varenais, kura dārdināšana liek nolīst alās pašam velnam? Kas tas ir? Kur sākas viņa debesis un elle un kādos melnos caurumos tā pazūd? Vai tomēr cilvēks pārāks par kosmosa spēkiem, tin velnu ap pirkstu un nāve ir tikai pārpratums, ko kvēla mīla izdzēš kā nelabu murgainu sapni? Dzīvs un miris kopā sader? Miroņa svecīti iedegsi un viss pēkšņi izgaismosies un notiks kā cilvēks vēlas? Tomēr ne, vēl ir sasodītās trīs asins lāses, nepārvarams upuris, ko nevar apiet. Asins ir dzīvība, bez asins Tots nevar dzīvot pats. To klausos, mēģinu abstrahēties, vispārināt, meklēt metaforas. Bet te Rainis taču nerunā par senču garu, ko mēs katrs sevī nesam. Te ir kvēla mīla un vēlme būt kopā, lai tas maksā ko maksādams.

Tomēr beigās arī Rainis atzīst, ka nāve ir spēcīgākais arguments un nav tā ka mīlestība uzvar visu. Man kā praktiskam latvietiem tomēr gribas atrast kādu skaidrojumu tam visam.

Ja Leldes nāve ir metafora nelaimīgai laulībai, kur viens no partneriem ir tik neglābjami nelaimīgs, ka faktiski ir kā miris, tad viņu tiešām var augšāmcelt kāds cits cilvēks, liekot noticēt citai dzīves iespējai. Tikai par visu ir jāmaksā, un pēc īsas laimes tomēr cilvēks ir nolemts būt nelaimīgs?

Daugavmala kā kāzu vieta un Rīgas Pils pēc ugunsgrēka kā elle, lai jau būtu, kaut kur jau tai darbībai ir jānorisinās, nekādas dziļākas sasaistes es te īsti nenolasu.

Visbeidzot mūzika. Skaista, plūstoša, sajūtu to Kalniņa 70.-to gadu fenomenu, tomēr tā arī nav tā triumfālā mūzika, kas līst no 4.simfonijas, nedz arī līdz sirds dziļumiem saviļņojošā kora partija 6.simfonijā ar Tagores liriku. Šī ir cita mūzika, kuru dzēru, bet īsti neatdzēros, jo mocījos ar Raiņa kosmosu un cilvēku mērogu. Tomēr mani sajūsmināja spēcīgie tenori Bramanis un Apeinis.

Mans dārgākais, mīļākais Raiņa teiciens ir “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”. Rainis šķiet arī visu mūžu risina jautājumu par eksistenciālajiem jautājumiem, vai tiešām cilvēka griba ir visu izšķiroša un visvarena. Zelta zirgā viņš to apliecina, ar Spēlēju,dancoju, drīzāk samulsina un to noliedz.

Vakars opera kopumā izdevies, jo tā jau ir viena no mākslas vērtībām, ka tā rosina domāt, man aizvien ir ko palauzīt galvu. Arī par to, ka tik ļoti abstrakta un simbolu pielādēta māksla spēja sajūsmināt operas skatītājus toreiz 70.jos un vai spēs uzrunāt arī 2019./20 gada sezonā? Lai notiek. Mani tomēr biežāk varēsit sastapt simfoniskās mūzikas koncertos. Uz satikšanos mūzikā!

Gaidīju kā lielu notikumu, bet arī esmu nesaprašanā. Un ne tikai tāpēc, ka redzēju 2.sastāvu, bet par neizprotamu meklēšanos un kaut kādu sevis pierādīšanu tur, kur tas galīgi nav vajadzīgs. Lai jaunie komponisti sacer jaunu operu, un tad eksperimentējiet, ķēmojieties, aiciniet kaut Dž. Dž. Džilindžeru, viņam tagad nebūs kur izpaust savas perversijas.

Jā! Vienaldzīgo nav - vai patīk, vai nē. No pirmizrādes gāja prom skatītāji un es to skaitā (pēc otrā cēliena). Mani glāba pozitīvais noskaņojums, ne estētiskais baudījums. Vārdus varēju saprast tikai no angļu titriem, jo otrajā balkonā titrus aiz prožektoriem nevarēja redzēt. Mans pavadonis bija ārzemnieks, kurš bija sagatavojies, pirms nāciena iepazinies ar daiļdarbu. Teica, ka mākslinieciskais sniegums nespēja aiznest līdz skatītājam ne saturu, ne simbolismu.

Liels paldies visai radošai komandai un izpildītājiem! Bija ļoti, ļoti interesanti visu to vērot un dzirdēt! Patika, ļoti! Paldies!

Nu nē... Tiešām tā nebija domāta kā parodija par tautisko, klasisko? Neticami, ko atļaujamies. Par ko bija nosodīti 2.pirmizrādes skatītāji, kam bija jāskatās uz Leldi ar grūtnieces figūru? Solistu un kora dikcija slikta, tekstu saprast varēja tikai, lasot titrus, izņēmums gan Ādamsona un Ludviga balss. Šoreiz vilšanās.

Šajā operā mūzika nav ne ģeniāla, nedz aizkustinoša. Skaļa, muzikāli vienmuļa, robusta, pārsātināta, solistiem jādzied mikrofonos. Raiņa radītā mītiskā pasaka šodien nekādus zemtekstus vai paralēles neraisa. Toties uz skatuves izpildījums - izcils. Garlaicīga mūzika, iestudējums labs, 2.cēliena deju kustības jau kariķējoši pastulbas. 3.cēlienu neskatījos. Žēl naudas.

Neiemīlēties Totā ( Raimonds Bramanis) bija neiespējami ....Paldies visai komandai.

IZCILI!!!
PALDIES visai komandai!
Režija, izpildījums, tērpi, dekorācijas, gaisma, viss bija augstākajā līmenī.
Fantastisks piedzīvojums! Paldies par Jūsu DARBU, DROSMI un spēcīgu VĒSTĪJUMU!
Kultūras dzīvē liels NOTIKUMS!

Izcila izrāde! Īpašs bravo korim, Raimondam Bramanim (Totam), Miķelim Fišeram par scenogrāfiju un Kristīnei Pasternakai par tērpiem. Noteikti iešu skatīties otrreiz.

Izrāde parādīja mūsu mākslinieku garīgo līmeni,padarot klasisku darbu par pornooperu ar izceltiem pagānisma un sātanisma elementiem.Atklāti tika izsmieta latviskā kultūra ar perversiem aktiem,saktām uz sēžamvietas u.t.t..Skatītāji gāja projām,nesagaidot izrādes beigas.

Liels paldies par fantastisko izrādi!
Tas bija īsts baudījums dvēselei!
Īpašs paldies Marlēnai Keinei Leldes lomā! Ļoti emocionāls un skaists izpildījums!

Diemžēl piederu tai publikas daļai, kas beigās aplaudēja pieklājības pēc. Vai nav par daudz vulgarizētas brīvības, režisorei rīkojoties ar klasiku? Un kas iekodis vienmēr gaumīgajai, tolerantajai tērpu māksliniecei Pasternakai? Acis svilst ... Nu labi, lai būtu ēpiskums uzlielāms, kā arī visu glābj dievišķīgā Imanta Kalniņa mūzika.

FANTASTISKI!!!
PAKLANOS VISAS KONAMDAS PRIEKŠĀ...

IZCILS DARBS un VĒSTĪJUMS :)
Sirsnībā,
Gita

Ļoti spilgta un iespaidīga izrāde ar dziļu zemtekstu, kura aktuāla arī mūsdienu latvietim. Iespaidīgas dekorācijas un mākslinieku tērpi. Neierasti klasiskajai operai muzikālie elementi lieliski iederas kopējā emociju paletē. Paldies par lielisko izrādi.

Pasakaini !!
Tuč' pietrūka liesmu 2. cēlienā !
Esat LAUVAS, Paldies !!

Paldies visai radošajai komandai par patiesi episku (jā- mēs varam !) iestudējumu un jo īpaši šīvakara Tota lomas izpildītājam- Raimondam Bramanim! Izdzīvots, izjusts un izdziedāts! Emocionāli spēcīgi un jaudīgi! Jāredz! Katram!