Saturs

I CĒLIENS

Senās Persijas sultāna Šahrijāra sirdi nocietinājusi piedzīvotā nodevība – viņa mīļākās sievas Zubaidas dēka ar Vergu. Mīļākie tiek nežēlīgi sodīti ar nāvi, bet Šahrijārs, kuru joprojām vajā atmiņas par Zubaidu un neremdināmas alkas pēc atriebes, ik nakti pieprasa no sava Vezīra Džaafara kā sievu nevainīgu jaunavu, kuru nākamajā rītā liek sodīt ar nāvi. Nelaimīgo sieviešu bende ir sultāna jaunākais brālis armijas vadītājs Šāhzamāns, kurš reiz bija atmaskojis Zubaidas sānsoļus.

Vezīru Džaafaru māc izmisums: asinis turpina līt, līdz viņa mīļotā meita Šeherezāde apņemas kļūt par Šahrijāra sievu, lai glābtu citas sultanāta sievietes. Pretēji tēva gribai, Šeherezāde pievienojas sultāna harēmam, līdzi atvedot jaunāko māsu Dunjāzādu. Nogalinātā Verga gars seko Šeherezādei kā glābjošs sargeņģelis; arī Zubaida ir turpat Harēmā, spēlējoties ar Šahrijāra prātu kā negaistošs sieviešu neuzticamības apliecinājums.

Tuksnesī tiek uzcelta telts. Un Šeherezāde sāk stāstīt par loku un bultu, Sindbada jūras braucieniem, sauli un mēnesi, Bagdādes kalifu, Aladīnu un Burvju lampu...

II CĒLIENS

Šahrijārs zaudējis jebkādu interesi par citām sava harēma sievietēm, viņš nonācis pilnīgā Šeherezādes un viņas stāstu varā. Viņu plosa pretrunas starp vēlmi atzīt sievas gudrību un alkām pēc atriebības. Šeherezāde uzsāk savu beidzamo stāstu par mīlestību starp princesi Badūru un princi Kamar az-Zamānu...

Sultāna sirdi ir iekarojis Šeherezādes prāts, domas un vārdi. Ar spalvu viņa ir uzvarējusi zobenu. Viņas māsa Dunjāzāda apprecas ar sultāna brāli Šāhzamānu, taču Šeherezādei lemts cits liktenis. Viņas spēki ir izsmelti; viņai izdevies izdzīvot, taču ne bez sekām. Vēsturē viņa iegājusi kā stāstītāja, taču vienlaikus viņa bija arī sieviete, kas tikai meklēja iespēju izdzīvot skarbajā pasaulē, kuras noteikumus radījuši vīrieši. 

Baleta patrons

Iestudējumu atbalsta