Divpadsmit vai četrpadsmit, varbūt piecpadsmit vai trīspadsmit Latvijas Nacionālās operas baleta trupas dejotāji kļūs par solistiem vai kordebaleta dejotājiem katra paša veiksmes un darba dēļ, horeogrāfa untumaina vai simtreiz pārdomāta izklupiena vadīti, un katru vakaru var būt citādi. Pasaule ik mirkli top no jauna un iet bojā kļūdās, nejaušībās un pārliekā cīņā par izcilību.
APLAMā izrādē ir mirkļi, kad nav svarīgi, vai esi pirmā lieluma baleta zvaigzne, vai arī vēl aizvien domā, ka puantes ir kāds spāņu ēdiens. Ir APLAM bailīgi un APLAM kārdinoši, kad nav ne kulišu, ne skatuves dziļuma, ne tumsā slēpta skatītāja. Virs, zem un ap tukšo orķestra bedri iepriekšējie nopelni un tituli, partneri un priekšstati karājas rāmjos pie sienas. Spriedzei nevajag ne īstu slepkavību, ne īstu izmeklētāju, to pašu dod publikas gaidas pēc atrisinājuma, pēc rezultāta, pēc nozīmes. Spēle un saruna ar gaidām, izpatikšanu tām un iešana pa APLAMiem ceļiem var aizvest uz spriedzes pilnu trilleri, uz smilšu kastes drāmu bērnu laukumā vai jebkurā jūsu izvēlētajā virzienā.
„Klasiskajā baletā dejotājus apņem noslēpumainības un nesasniedzamības aura. Ir skatuve un skatītāju zāle. Dejotājs ir tāls, nesasniedzams, skaists, gandrīz nereāls tēls, kas tālumā lido uz puantēm. Neeksistējošs ikdienas dzīvē. Viņu var aplūkot un apbrīnot kā bildi spožā rāmīti pie sienas un neviļus rodas jautājums - vai viņš maz ir dzīvs cilvēks tāpat kā mēs pārējie?Šajā izrādē skatītāju rindas izvietotas aplī ap dejotājiem. Dejotājs ir centrā, maksimāli tuvu publikai, kā uz delnas un aplūkojams no visām pusēm. Nav aizkulišu un iespējas paslēpties un atvilkt elpu. Izzūd robeža. Atklājas cilvēcība," stāsta horeogrāfe Olga Žitluhina.
Izrādei nav sižeta. Ir tikai stāsts. Tas veidojas no tā, ko divpadsmit dejotāji dara uz skatuves. No tā, kādi viņi ir. Ko viņi ienīst, kas viņiem patīk, kā viņi cīnās par savu vietu šeit. Kā viņi pierāda, vai ir solista vietas cienīgi, vai paliks kā fons kordebaletā, vai spēj pilnasinīgi izdzīvot deju, vai palikt tikai kā nekustīga ikona tur augšā, spožā rāmītī. Trupā ir dažādi dejotāji, bet šajā izrādē visi ir solisti. Visi ir līdzvērtīgi, katram tiek dota iespēja izcelties. To var izmantot vai neizmantot. Šajā izrādē dzirdēsim arī dejotāju balsis. Kliedzienus. Viņi paši ieslēgs un izslēgs mūziku, maksimāli piedalīsies izrādes tehniskajā nodrošinājumā.
Olga Žitluhina: „Iesaistot dejotājus izrādes tehniskajās lietās, vēlos pietuvināt skatuvi realitātei. Jo dzīvē nav tikai tādi brīži, kad mākslinieks ir centrā prožektoru gaismā, ap kuru viss griežas un kam visi aplaudē. Reālajā dzīvē tā nenotiek. Pašam ir jāuzliek mūzika un, ja nepieciešams, arī grīda jāmazgā."
Pievienot atsauksmi