„Sapnis vasaras naktī" ir leģendārā angļu dramaturga Viljama Šekspīra (1564-1616) komēdija, par kuras tapšanas laiku Šekspīra daiļrades pētnieki uzskata laika posmu starp 1594.un 1596.gadu. Lugā atainoti notikumi, kas apvij Atēnu valdnieka Tēseja un amazoņu pavēlnieces Hipolitas laulības: četri jauni atēnieši bauda mīlas saldmi un mokas, bet bariņu amatnieku, kuri vēlā nakts stundā meža biezoknī cer netraucēti samēģināt valdnieku kāzām paredzēto izrādi, diezgan neganti izjoko tur mītošās fejas. Tas ir viens no populārākajiem Šekspīra darbiem, kuru iestudē visā pasaulē un dažādos veidos - sākot no bērnu skolas ludziņām līdz profesionālajam teātrim, no operas un baleta līdz kino žanram.

Saturs

I cēliens

Laumas un gari vilina jaunus vīriešus un sievietes uz mežu, lai tur iznerrotu, paslēpjot viņu drēbes.
Mostas naksnīgā feju pasaule. Paks un Robins, feju valdnieka Oberona kalpi, pamana, ka pavēlnieks un viņa sieva, feju karaliene Titānija, ir nelāgi sastrīdējušies. Lai kliedētu drūmo noskaņojumu, Paks un Robins pārģērbjas cilvēku drēbēs. Tas nokaitina Oberonu, viņš briesmīgi noskaišas un sarīko burvju pērkona negaisu. Vienīgais, kas spēj remdēt feju karaļa dusmas, ir priekšlikums izjokot viņa sievu. Oberons pavēl Pakam pagatavot burvju dzērienu, kas liktu Titānijai iemīlēties pirmajā briesmonī, kurš nāktu pretī.
Parādās strādnieki. Viņi meklē piemērotu vietu sava bosa kāzu piknikam.
Mežā ierodas arī jaunie mīlētāji - Helēna, Hermija, Lizanders un Demetrijs, kuriem ir visai samezglotas savstarpējās attiecības: Helēna iemīlējusies Demetrijā, bet viņš, tāpat kā viņa draugs Lizanders, met acis uz Hermiju. Helēna tomēr ir apņēmības pilna cīnīties par Demetrija mīlestību. 
Turpat rosās arī Titānija ar svītu. Kad karalienes pavadoņi izklīst, viņa vienatnē atlaižas meža pavēnī. Kamēr karaliene guļ, Oberons pastrādā savas burvestības. 
Netālu no Titānijas atpūtas vietas strādnieki mēģina lugu, ko gatavojas rādīt bosa kāzās. Viņus novēro Paks un Robins un, sev par lielu uzjautrinājumu, pārvērš vienu no strādniekiem - Niku Pamatiņu - par ēzeli. Saceltais troksnis pamodina Titāniju, kura, ieraudzījusi Pamatiņu ēzeļa ādā, iemīlas viņā no pirmā skatiena.

II cēliens

Paks un Robins, pārmēru aizrāvušies, nolemj ar Oberona dziru paburties arī ap abiem mīlas pāriem. Mīlētāji pamostas, pilnīgi apjukuši un vairs nezinādami, kuru iepriekš mīlējuši un kurš tagad būtu jāmīl. Viņi neganti sastrīdas un rimstas vien tad, kad atkal uzmācas miegs.
Guļošos svešiniekus atrod Oberons, tie viņam iepatīkas. Saskarsme ar cilvēkiem aizkustina feju karali, un viņš iegrimst melanholiskā noskaņā.
Laumas un gari taisās ar jauniešiem izrīkoties pēc sava prāta. Oberons iejaucas, pasargājot viņus no briesmām, un liek Pakam un Robinam lauzt burvestību un savest kopā īstos pārus. Viņš apžēlojas par Titāniju un gaisina viņai uzlikto lāstu. Austot gaismai, arī Pamatiņš, sev par lielu vilšanos, nomet karalienes iemīļotā ēzeļa ādu - viņam tīri labi patikusi šī loma. 
Visbeidzot, mostas mīlētāji, katrs sava īstā iemīļotā rokās: Hermija ir kopā ar Lizanderu, Helēna - ar Demetriju.
Strādnieku boss ir apprecējies. Strādnieki pievienojas jaunlaulātajiem un viņu viesiem, lai nospēlētu savu slikti samēģināto izrādi - „Visžēlabaināko komēdiju par Pirama un Tizbes briesmīgo galu". Viņu uzstāšanās nav sevišķi veiksmīga, taču tas netraucē turpināt kāzu svinības.
Oberonam un Titānijai vasaras nakts sapnis beidzies tāpat, kā iesācies: nelāgā omā. Tā kā Oberonam viņa paša dzira nepalīdzēs atkal iemīlēt Titāniju, Pakam un Robinam jāatrod jauns veids, kā ielīksmot savus kungus...

Iestudējumu atbalsta