Kas izšķir cilvēka likteni - mīlestība, kas atbrīvo no apsēstības, vai spēles magnētiskais azarts, kas salauž gribasspēku? Ievērojamā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina stāsts "Pīķa dāma" uzreiz pēc publicēšanas guva milzīgus panākumus: publiku intriģēja gan saturs, gan precīzi tvertais laika gars. Hermaņa, Lizas un Grāfienes attiecību trijstūris, pateicoties Pētera Čaikovska izcilajam talantam, aizrauj ar psiholoģiskā portretējuma dziļumu šīs operas mūzikā.

Saturs

DARBĪBAS VIETA: Sanktpēterburga

DARBĪBAS LAIKS:

Aleksandra Puškina novelē (1833): Aleksandra I valdīšanas periods, 19. gadsimta 20. gadi

Pētera Čaikovska operā (1890): Katrīnas II valdīšanas perioda beigu posms, 18. gadsimta 80.-90. gadi

LNO 2005. gada iestudējumā: Krievija 21. gadsimta sākumā

1. cēliens

Vasaras dārzs Pēterburgā. Saules pielietajās alejās pastaigājas līksmi un dzīvespriecīgi pilsētnieki, aukļu un guvernanšu uzraudzībā rotaļājas bērni. Surins un Čekaļinskis apspriež sava drauga Hermaņa dīvaino uzvedību: augas naktis viņš pavadot spēļu namā, kur vērojot spēlmaņus, bet pats nekad neizmēģinot laimi. Drīzumā ierodas arī Hermanis grāfa Tomska pavadībā. Viņam Hermanis izkrata sirdi: viņš ir kaislīgi iemīlējies kādā svešiniecē, kuras vārdu nezina. Kompānijai piebiedrojas kņazs Jeļeckis, kurš paziņo par savām gaidāmajām kāzām. Vecās Grāfienes pavadībā tuvojas Liza, Hermanis atpazīst viņā savu iecerēto un ir satriekts, uzzinot, ka viņa ir Jeļecka līgava.

Abas sievietes māc smagas priekšnojautas – viņas nobiedē Hermaņa kaislē degošais skatiens. Tikmēr Tomskis izklaidē draugus ar augstāko aprindu anekdoti par Grāfieni – reiz jaunībā, dzīvodama Parīzē, viņa kārtīs nospēlējusi visus savus īpašumus. Par viena rendez-vous cenu uzzinājusi trīs laimīgo kāršu noslēpumu, jaunā skaistule atguvusi zaudēto. Tomēr ar kārtīm esot saistīts lāsts. Grāfiene izpaudusi tās vīram, pēc tam kādam jaunam mīļākajam, un jau tai pašā naktī viņai parādījies rēgs un piedraudējis, ka trešais, kurš ieradīsies uzzināt trīs kāršu noslēpumu, mēģinās to izspiest ar varu un laupīs Grāfienei dzīvību. Hermanis seko stāstam ar īpašu uzmanību. Surins un Čekaļinskis jokojot iesaka viņam izdibināt trīs kāršu noslēpumu. Pēkšņi sākas negaiss, dārzs ātri kļūst tukšs. Hermanis paliek viens un kaisles uzliesmojumā apzvēr iekarot Lizas mīlestību vai iet bojā.

Vakara krēslā Lizas istabā sapulcējušās viņas draudzenes. Polina dzied Lizas iemīļoto romanci, cenšoties iepriecināt acīmredzami noskumušo draudzeni. Ir vēls, un meitenēm jādodas projām. Liza, palikusi viena, izpauž savu noslēpumu: kaut arī viņa mīl savu saderināto, viņas dvēsele pēkšņi nonākusi kāda svešinieka – Hermaņa – varā. Pēkšņi Hermanis parādās balkona durvīs. Viņš atzīstas meitenei mīlestībā, arī viņa atklāj, ka Hermanis nav viņai vienaldzīgs. Sarunu pārtrauc satrauktās Grāfienes klauvējieni pie durvīm. Hermanis paslēpjas.

2. cēliens

Bagāta augstmaņa namā notiek masku balle. Jeļeckis, sastapis šeit Lizu, ir satraukts par meitenes vēso izturēšanos un apliecina viņai savas jūtas. Maskās tērptie Čekaļinskis un Surins apsmej Hermani, zobodamies par viņa aizraušanos ar trīs kāršu noslēpumu.

Hermanis ir satraukts – paziņu runas vēl vairāk iekveldina viņa fantāziju. Pēkšņi viņš savā priekšā ierauga Grāfieni, kura viņā raisa baigas domas. Taču tad ierodas Liza un slepus iedod Hermanim atslēgu, ar kuru var iekļūt Grāfienes guļamistabā un tālāk pie viņas. Hermanis to uztver kā likteņa mājienu – šonakt viņš uzzinās trīs kāršu noslēpumu, iegūs bagātību un laimīgu nākotni kopā ar Lizu. Hermanis iekļūst Grāfienes guļamistabā. Ar trīsām viņš uzlūko Grāfienes jaunības portretu un sajūt kādu slepenu spēku, kas viņu pie tā saista. Ierodas Grāfiene savu kompanjoņu pavadībā. Vecā sieviete atceras jaunību un, gremdējoties atmiņās, iesnaužas krēslā. Kompanjones Grāfieni atstāj, un pēkšņi viņas priekšā parādās Hermanis, lūdzot atklāt trīs kāršu noslēpumu. Grāfiene no pārbīļa ir zaudējusi kā valodu, tā kustības spēju. Hermanis niknumā izrauj pistoli, un večiņa no šausmām mirst. Šajā brīdī ienāk Liza. Hermanis spēj tikai paust savu izmisumu par neuzzināto trīs kāršu noslēpumu. Liza sašutumā viņu padzen.

3. cēliens

Hermanis kazarmās lasa Lizas vēstuli, kurā meitene raksta, ka ir viņam piedevusi, un aicina viņu uz tikšanos. Hermaņa atmiņā ataust Grāfienes bēru skati, ausīs skan bēru liturģijas dziedājums. Pēkšņi parādās Grāfienes rēgs un paziņo, ka Hermanim jāapprec Liza un tad viņš laimēs, liekot uz trīs kārtīm – trijnieka, septiņnieka un dūža. “Trijnieks…septiņnieks…dūzis…” – kā buramvārdus atkārto Hermanis.

Liza gaida Hermani un domā par pēdējo dienu notikumiem. Viņu moka šaubas un neziņa. Kad pulkstenis jau sit pusnakti un Liza zaudējusi cerības sagaidīt mīļoto, Hermanis ierodas. Viņš ir priecīgi satraukts – runā par savu mīlu, par zelta kalniem… Viņš aicina meiteni sev līdzi uz spēļu namu, bet, kad viņa nav pierunājama, aizsteidzas viens. Liza, sapratusi, ka viņas laime zudusi, nogalinās.

Spēlmaņi izklaidējas spēļu namā. Tomskis dzied nerātnu dziesmiņu. Kad jautrība un azarts sit augstāko vilni, ierodas Hermanis. Divas reizes pēc kārtas, spēlējot uz lielām summām, viņš laimē. Kad Hermanis trešo reizi spēlē va banque, pret viņu piesakās spēlēt kņazs Jeļeckis, un laimīgā dūža vietā viņa rokās neizprotamā kārtā izrādās pīķa dāma.

Hermanim šķiet, ka saskata dāmas attēlā mirušās Grāfienes vaibstus. Neprātā viņš sevi nāvīgi ievaino. Uz mirkli atguvis samaņu, Hermanis lūdz piedošanu kņazam Jeļeckim, viņa apziņā ataust Lizas tēls. Ar vārdiem – “Daiļā! Dieviete! Mans eņģelis!” viņš mirst.