Oņegins ir mazliet cinisks, lielpilsētas izsmalcinātās dzīves nogurdināts, tomēr neatvairāms jauns cilvēks. Tatjana – lauku muižā uzplaucis provinces zieds, pilna sapņu par grāmatās aprakstīto mīlestību. Kad viņi satiekas, Tatjana noslēpumainajā svešiniekā saskata savu cerību iemiesojumu. Viņš meiteni atraida. Bet reiz viņi nonāks mainītās lomās... LNO iestudējuma centrā ir plaša, sniegbalta gulta, kurā mijas sapņi un mūsdienu Krievijas realitāte. Iestudējums viesojies Igaunijas Nacionālajā operā, un prestižais žurnāls "Opera Now" to novērtējis ar augstāko vērtējumu - 5 zvaigznēm.

Bērniem līdz 14 gadu vecumam neiesakām

Saturs

I CĒLIENS
Atraitne Larina sēž dārzā kopā ar Filipjevnu. Larinas meitas Olga un Tatjana dzied par mīlestību, un vecākās sievietes gremdējas atmiņās. Ciema iemītnieki ierodas ar dāvanām un ar dziesmām un dejām svin ražas novākšanu. Olga ķircina Tatjanu par to, ka tā neiesaistās svētku līksmībā. Tatjana šķiet domās klīstam tālu prom, viņa jūtas labi savu iemīļoto romānu fantāzijas pasaulē. Kad cieminieki dodas prom, ierodas dzejnieks Ļenskis, Olgas pielūdzējs, līdzi vezdams savu švītīgo draugu Jevgeņiju Oņeginu. Jaunie cilvēki sāk sarunu. Iemīlējies Ļenskis redz vienīgi Olgu, bet Oņegins dodas pastaigāties ar Tatjanu. Viņš vaicā, vai meitenei nav apnikusi dzīve laukos. Samulsusi no svešinieka jautājumiem, viņa tik tikko atbild. Kad satumst, abi pāri dodas vakariņās.

Vakarā savā guļamistabā Tatjana lūdz Filipjevnu pastāstīt par pirmo mīlestību un kāzām. Filipjevna pamana, ka meitene ir izklaidīga, un jautā, vai tā saslimusi. Tatjana atklāj, ka ir iemīlējusies un vēlētos palikt viena. Nolēmusi atklāt savas jūtas Oņeginam, Tatjana paliek nomodā visu nakti un, sabijusies un nokaunējusies, raksta viņam vēstuli. Savu atzīšanos viņa noslēdz, lūdzot Oņegina sapratni. Kad aust rīts, viņa lūdz Filipjevnu nodot vēstuli Oņeginam.
Tatjana nožēlo, ka atklājusi savas jūtas vēstulē. Ierodas Oņegins un atzīst, ka bijis gan aizkustināts, saņemot šo sūtījumu, tomēr uzreiz piebilst, ka laulība viņu ātri nogurdinātu. Lai gan Tatjanai piemīt visi labas sievas tikumi, augstākais, ko Oņegins viņai var piedāvāt, ir brāļa mīlestība. Viņš iesaka Tatjanai rūpīgāk kontrolēt savas emocijas, lai kādam citam vīrietim nerastos šaubas par viņas nevainību. Satriektā Tatjana metas prom.

II CĒLIENS
Pēc dažiem mēnešiem pie Larinām notiek Tatjanas vārda dienas svinības. Oņegins dejo ar Tatjanu, bet viņu acīmredzami garlaiko lauku cilvēki un viņu provinciālās jūtas. Lai atspēlētos Ļenskim par to, ka tas viņu šurp atvilcis, Oņegins uzlūdz uz deju Olgu, flirtē ar viņu, un Olga ļaujas viņa uzmanības apliecinājumiem. Oņegina spēlīti pārtrauc Trikē, pavecāks franču audzinātājs, kas dzied par godu Tatjanai sacerētu serenādi. Kad atsākas dejas, greizsirdīgais Ļenskis pieprasa Oņeginam paskaidrojumus. Līksmība apraujas. Larina lūdz abus vīriešus nestrīdēties viņas mājā. Ļenskis gan nožēlo savu uzvedību, taču nespēj apvaldīt dusmas pret Oņeginu un izaicina viņu uz dueli.
Rītausmā Ļenskis un viņa sekundants Zareckis gaida Oņeginu. Apcerēdams savas īsās dzīves bezjēdzību un noskumis par nevadāmo kursu, ko tā uzņēmusi, jaunais dzejnieks iztēlojas, kā mīļotā Olga apmeklē viņa kapu. Oņegins ierodas kopā ar savu sekundantu. Abi vīrieši saprot, ka viņi rīkojušies pārsteidzīgi, ka labāk būtu bijis kopā par visu pasmieties, nevis cīnīties, bet lepnums un impulsivitāte ņem virsroku. Ļenskis mirst.

III CĒLIENS
Pagājuši vairāki gadi. Oņegins ir daudz ceļojis, mēģinot kliedēt garlaicību un atrast dzīvei jēgu. Kādā vienmuļā pasākumā viņš ierauga Tatjanu, taču tā vairs nav meitene, ko viņš reiz pazinis: tagad viņa ir iznesīga un cēla. Oņegins apjautājas par Tatjanu savam brālēnam kņazam Greminam un uzzina, ka Tatjana pirms diviem gadiem kļuvusi par tā sievu. Gremins atklāj, ka Tatjana ir viņa dzīves lielākā laime. Kad Gremins Oņeginu stāda priekšā sievai, Tatjana saglabā savaldību un, pārmijusi dažas īsas pieklājības frāzes, atvainojas un aiziet. Oņegins dodas prom, pilnīgi apburts.
Tatjana satiekas ar Oņeginu, lai sniegtu atbildi uz kaislīgo vēstuli, ko viņš tai atsūtījis. Vai tiešām tagad, kad viņai ir bagāts vīrs un cienījams stāvoklis sabiedrībā, Oņegins vēlas iegrūst viņu kaunā? Tatjana atceras dienas, kad abi varētu būt bijuši laimīgi kopā - bet nu Oņegins sagādā viņai vienīgi ciešanas. Oņegins kļūst aizvien dedzīgāks, un Tatjana cenšas būt drosmīga. Pēkšņi atradusi sevī spēku, viņa aizsteidzas, atstājot izmisušo Oņeginu vienu.

Iestudējuma patrons