Skaudrais stāsts par godu un negodu, par mīlestību, noziegumu un piedošanu atklāj baisus notikumus kādā Morāvijas ciematiņā. Jenūfa gaida bērnu no bezatbildīgā un grādīgus dzērienus cienošā Števas. Arī Števas brālis Laca mīl Jenūfu, tomēr, neguvis viņas pretmīlu, greizsirdības lēkmē ar nazi sakropļo Jenūfai seju, lai brālis uz to nekad vairs neskatītos. Kad Jenūfa atzīstas Ķesterienei, kādas attiecības viņu saistījušas ar Števu, pamāte dara visu, lai noslēptu negodu no kaimiņiem. Centienos netraucēt Lacam ņemt Jenūfu par sievu, Ķesteriene slepus noslīcina Jenūfas jaundzimušo bērnu. Vai ir iespējams piedot nepiedodamo?

Režisora Alvja Hermaņa iestudējuma pirmizrāde notika 2014. gadā Briseles opernamā La Monnaie. Uzvedums tapa sadarbībā ar Teatro Communale di Bologna. Alvis Hermanis Leoša Janāčeka šedevrā īpaši izceļ Centrāleiropas reģiona kultūrai raksturīgo etnogrāfisko krāšņumu, Morāvijas kolorīta izspēlē nezaudējot Jenūfas dzīves drāmai tik raksturīgo dramatisko spriedzi. Solistu dziedājumu izrādē papildina arī Latvijas Nacionālā baleta dejotāju sniegums.

Pēc Gabrielas Preisovas drāmas Viņas pameita veidotā Jenūfa ir čehu komponista Leoša Janāčeka slavenākā opera. Tā pirmizrādīta 1904. gadā Brno; Latvijas Nacionālajā operā šis ir jau trešais Jenūfas iestudējums. 

• Izrādes valoda: čehu
• Tulkojums titros: latviešu, angļu

JENŪFA
Mūzika: Leošs Janāčeks, Čārlza Makeras aranžija
Teksts: Gabriela Preisova, Leoša Janāčeka librets
Nošu partitūra © Universal Edition AG, Wien , Austria.

Saturs

Augstienes ciemats Morāvijā. 19. gs. otrā puse

I cēliens

Netālu no dzirnavām dzīvo vecā Burija un viņas divi mazdēli: bagātais Števa, kurš pēc tēva nāves mantojis dzirnavas, un trūcīgais Laca, Števas pusbrālis. Abi mīl savu māsīcu, skaisto un izglītoto Jenūfu, kura ganuzēnam Jano ir iemācījusi rakstīt. Jenūfa ir pameita ciemata ķesterienei (čehu valodā: Kostelnička), dedzīgai kristietei.

Jenūfa dzirnavās cer uzzināt, vai viņas līgavainis Števa, no kura jauniete slepus gaida bērnu, tiks iesaukts karadienestā. Jenūfas grūtniecība drīz vien nāks gaismā, tādēļ meitenei draud negods, ja kāzas tiks atliktas. Tiek paziņots, ka Števa no karadienesta ir atbrīvots. Jenūfa priecājas, bet Laca noskaišas, jo zūd viņa pēdējās cerības iekarot Jenūfas sirdi.

Kopā ar muzikantiem dzirnavās ierodas Števa, kurš ir stipri iereibis. Visi dejo, bet Ķesteriene, ievērojusi Števas dzērumu, svinības pārtrauc un paziņo, ka jauniešu kāzas pagaidām nenotiks. Števam tiek dots gads, lai viņš pierādītu, ka spēj nedzert.

Šajā situācijā Laca no jauna sāk mocīt Jenūfu, apgalvojot, ka Števa mīl tikai viņas skaisto seju, nevis sirdi. Greizsirdības pārņemts, viņš ar nazi sakropļo Jenūfas seju, bet tūdaļ izdarīto arī dziļi nožēlo.

II cēliens

Pēc pieciem mēnešiem

Jenūfa nesen dzemdējusi bērnu. Ciema ļaudis ir pārliecināti, ka Jenūfa atrodas Vīnē, bet patiesībā Ķesteriene slēpj Jenūfu savā namā, cenšoties izdomāt, kā labāk izvairīties no kauna par pameitas grēka augli. Pamāte iedod Jenūfai miegazāles un pasauc Števu, lai pārliecinātu viņu precēties, taču Jenūfas sagraizītā seja viņam vairs nešķiet simpātiska. Števa ir gatavs maksāt par bērna uzturēšanu, tomēr nevēlas, lai citi uzzina, ka viņš ir bērna tēvs. Īpaši jau tādēļ, ka viņš ir saderinājies ar Karolku, ciema vecākā meitu.

Ķesteriene pasauc Lacu, kurš vēlreiz nožēlo Jenūfai nodarīto un ir gatavs doties laulībā, jo viņu joprojām mīl. Kad Ķesteriene pastāsta par bērnu, Laca tomēr pārdomā. Viņš negrib uzņemties gādību par Števas dēla audzināšanu. Jenūfas pamāte cenšas glābt situāciju, apgalvojot, ka zīdainis ir miris. Laca aiziet, Ķesteriene pieņem lēmumu atbrīvoties no Jenūfas atvases – paņem zīdaini un dodas ārā sniegputenī. Jenūfa pamostas. Neatradusi istabā bērnu, viņa sāk par to lūgties.

Atgriežas Ķesteriene un melo Jenūfai, ka tā ir nogulējusi divas dienas. Šajā laikā bērns esot saslimis un nomiris. Viņa pārliecina Jenūfu precēties ar Lacu, kurš ierodas, lai apliecinātu savu mīlestību. Kamēr Jenūfa un Laca sarunājas, pamāte kļūst aizvien satrauktāka, apzinoties savu padarīto noziegumu.

III cēliens

Pēc diviem mēnešiem

Visi gatavojas Jenūfas un Lacas kāzām. Ierodas Števa un viņa jaunā līgava ar ciema vecākā ģimeni un pārējiem ciemata iedzīvotājiem. Jenūfa un Laca metas ceļos, lai saņemtu vecās Burijas un Ķesterienes svētību. Pamāte savās domās turpina pārdzīvot izdarīto slepkavību. Viņa jau grasās svētīt līgavu un līgavaini, kad pēkšņi atskan ļaužu klaigas, kas liek Ķesterienei sastingt. Ir atrasts noslīcinātais zīdainis, kura apģērbs Jenūfai liek saprast, ka tas ir viņas bērns.

Pūlis notikušajā vaino Jenūfu, bet Laca viņu aizstāv. Ierunājas Ķesteriene, attaisnojot pameitu. Visiem par izbrīnu Ķesteriene atzīstas zīdaiņa slepkavībā. Karolka paziņo par saderināšanās atsaukšanu, jo uzskata, ka Števa ir morāli atbildīgs par notikušo traģēdiju. Jenūfa saprot, ka pamāte ir nogalinājusi zīdaini, mēģinot viņas abas paglābt no negoda, tādēļ ir gatava piedot. Ķesteriene ir gatava uzņemties sodu.

Kad visi dodas prom, Jenūfa mudina Lacu iet kopā ar citiem, bet viņš paliek, tādējādi no jauna apliecinādams savu mīlestību. Guvusi pārliecību par viņa jūtu patiesumu, Jenūfa beidzot saprot, ka viņas īstā mīlestība ir Laca.