Novembra sākumā Čehijas pilsētā Brno norisinājās ikgadējā baleta vadītāju konference Positioning Ballet, kas šogad notika sadarbībā ar organizāciju Opera Europa.  Konferencē viesojās arī Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, kurš dalās ar pasākumā gūtajām atziņām:

“Šogad konferencē tika skatītas trīs pamattēmas – baleta kompāniju vieta un loma opernamu struktūrās, kopražojumi un problemātisko izrāžu jautājums.

Baleta kompāniju struktūras Eiropā ir ļoti dažādas. Piemēram, Amsterdamā baletam ir atsevišķs budžets, atsevišķa mārketinga komanda un administrācija, kopīga ar operu ir tikai skatuve. Ir kompānijas, kur operai un baletam ir draudzīga līdzāspastāvēšana. Gribētos teikt, ka tāda ir arī Latvijas Nacionālās operas un baleta situācija. Dažos teātros katrs velk deķi uz savu pusi. Visbēdīgākais, ka ir arī tādas kompānijas, kur diemžēl ar baletu “aizbāž caurumus” operas repertuārā.

Esam iekļāvušies vispārējā tendencē, kad kompāniju nosaukumiem balets tiek pievienots kā operai līdzvērtīgs mākslas žanrs. Līdzās Latvijas Nacionālajai operai un baletam kā piemērus var minēt Somijas, Norvēģijas un vēl citas kompānijas.

Ar sava teātra struktūru konferences dalībniekus iepazīstināja Somijas Nacionālas balets. Viņiem sezonas repertuārā ir septiņu nosaukumu izrādes, turpretī Latvijas Nacionālajam baletam ir divdesmit. Viņiem sezonā ir 68 izrādes, bet mums – 94. Darbinieku skaits tur nedaudz pārsniedz mūsējo, jo viņiem ir arī junioru kompānija. Jauniešu kompāniju veidošana nelielā 10-15 cilvēku sastāvā ir šī brīža tendence. Jaunie mākslinieki var dejot savu repertuāru, vienlaikus viņus iekļauj arī lielajos uzvedumos. Tas ļauj dejotājiem attīstīties – tā vietā, lai pirmos gadus “stāvētu ar paplāti”, viņi jau dejo interesantu repertuāru.

Runājot par kopražojumiem, bija secinājumi, ka tos var veidot teātri ar līdzīgām skatuvēm, struktūru un darbības veidu. Nav racionāli radīt kopražojumus teātriem, no kuriem viens strādā pēc staggione principiem (noteiktu, ierobežotu laiku teātrī tiek demonstrēts tikai viens iestudējums), bet otrs ir repertuāra teātris, kur dekorācijas ātri jāuzbūvē un jānojauc. Daudzviet ražošanas izmaksas ir nesalīdzināmi dārgākas nekā Latvijā, tāpēc lielie, bagātie teātri cenšas veidot kopražojumus. Tas tiek darīts, plānojot ļoti tālu uz priekšu – šobrīd jau 2027./2028. gada sezonu.

Runājot par problemātiskajiem baletiem, šobrīd lielākās diskusijas ir par baletu Korsārs, jo Medora ir verdzene, ir vergu tirgus. Šāds sievietes atveidojums šobrīd vairs daudziem nav sociāli pieņemams.  Par Korsāru izvērtās diskusija, kurā paudu arī savu viedokli. Šis balets ir iestudēts pēc Bairona poēmas motīviem – kāpēc to neprasa pārrakstīt? Kāpēc neprasa pārzīmēt vecmeistaru gleznas? Kāpēc Korsāru vajadzētu pārveidot par stāstu par brīvības cīņām vai sufražistu kustību?

Šī konference deva iespēju noskatīties deviņus viencēlienus trīs kompāniju izpildījumā. Brno balets rādīja Načo Duato, Jirži Kiliana un Radu Poklitaru pirmizrādi. Man bija gods iepazīties ar Jirži Kilianu. Parasti viņš neceļo, bet uz dzimto Čehiju bija atbraucis. Nākamajā dienā bija jauniešu kompānijas izrāde ar Mario Radačovska baletu un divu jauno horeogrāfu darbiem. Pēdējā dienā varējām vērot Čehijas Nacionālo baletu. Viņiem sākās nedēļu ilgs festivāls, kurā piedalās visas Čehijas dejas kompānijas, kuru ir salīdzinoši daudz. Tika demonstrēti Kšištofa Pastora, Hansa van Mānena baleti un fantastiks Marko Gekes darbs Lidojošais papīra balodis.

Noteikti vēl gribu piebilst – mūsu balets saņēma ļoti atzinīgus vārdus par māksliniecisko kvalitāti un augsto darba kultūru, kad ārzemju kolēģiem stāstīju, ka šobrīd iestudējam Frederika Eštona Veltīgo uzmanību. Pirmizrāde ir 10. novembrī, bet mēģinājumi sākās tikai 3. oktobrī un paralēli notika vēl septiņu repertuāra iestudējumu desmit izrādes. Veltīgo uzmanību iestudē tikai labākās un lielākās baleta kompānijas, turklāt izdarīt to tik īsā laikā, paralēli dejojot repertuāra izrādes, ir īpašs sasniegums!”