SATURS

I CĒLIENS

Nakts aizsegā grāfs Almaviva sapulcējis mūziķus pie doktora Bartolo nama, kurā doktors tur ieslēgtu savu audžumeitu Rozīnu - grāfs vēlas nodziedāt viņai serenādi. Palicis bez atbildes, grāfs samaksā mūziķiem, un tie izklīst. Atskan Figaro balss, un klāt ir arī pats bārddzinis, bez kura, kā viņš pats apgalvo, Seviljā nenotiek pilnīgi nekas. Kaut arī viņa pašreizējais darba devējs ir Bartolo, Figaro par pienācīgu atlīdzību apsola palīdzēt Almavivam iegūt Rozīnu. Tikko Bartolo devies prom, lai noorganizētu kāzas ar Rozīnu pats sev, Almaviva dzied vēl vienu serenādi, uzdodamies par Lindoro, nabadzīgu jaunekli, kura vienīgā bagātība ir mīlestība. Almaviva lūdz Figaro palīdzēt viņam iekļūt Bartolo mājā. Figaro iesaka Almavivam pārģērbties par kareivi un, izliekoties par piedzērušos, lūgt doktoram pajumti. 
Rozīna prāto par balsi, kas saviļņojusi viņas sirdi, un nolemj pārspēt Bartolo viltībā. Figaro pievienojas viņai, bet tad, izdzirdējuši soļus, abi aiziet. Ienāk Bartolo ar donu Bazīlio, Rozīnas dziedāšanas skolotāju. Bazīlio atklāj, ka Almaviva ir Bartolo sāncensis cīņā par Rozīnas roku, un ierosina atbrīvoties no grāfa, to apmelojot. Bartolo piekrīt. Abu sarunu noklausās Figaro, viņš brīdina Rozīnu, ka Bartolo plāno to apprecēt jau nākamajā dienā, un apsola nodot Lindoro Rozīnas zīmīti. 
Palicis divatā ar Rozīnu, Bartolo viņu iztaujā, tad paziņo, ka gudrībā viņu neviens nepārspēs. Pie durvīm atskan skaļi klauvējieni, un mājkalpotāja Berta ieved Almavivu, kas, sekojot Figaro padomam, izliekas par piedzērušos kareivi un meklē vietu, kur apmesties. Ķīvēdamies ar Bartolo, Almaviva pamanās nodot Rozīnai mīlas vēstulīti. Bartolo pieprasa to viņam parādīt, bet meitene pasniedz mazgājamās veļas sarakstu. Figaro iesteidzas ar brīdinājumu, ka kņada dzirdama pat uz ielas un jau pievērsusi pūļa uzmanību. Garām iet sardzes rota, un virsnieks, izdzirdējis skandālu, ierodas apklusināt miera traucētājus. Kad viņš grasās aizturēt Almavivu, grāfs klusītēm pačukst savu vārdu un, par lielu pārsteigumu Rozīnai, Bertai, Bartolo un Bazīlio, tiek atbrīvots.

II CĒLIENS

Almaviva atkal ierodas Bartolo namā, šoreiz pārģērbies par mūzikas skolotāju donu Alonso, it kā saslimušā dona Bazīlio vietā. Rozīna atpazīst savu pielūdzēju. Dziedāšanas stundas aizsegā abi mīlētāji beidzot var parunāties. Ierodas Figaro, piedāvā doktoram savus bārddziņa pakalpojumus un pamanās nočiept balkona durvju atslēgu. Pēkšņi gluži nelaikā uzrodas Bazīlio, vai spīdēdams no veselības, taču, Almavivas piekukuļots, izliekas par slimu un atkal dodas prom. 
Figaro cenšas novērst Bartolo uzmanību, kamēr Almaviva un Rozīna kaļ slepenas bēgšanas plānus, tomēr doktoram izdodas noklausīties viņu sarunu. Bartolo patriec Figaro un Almavivu no mājas un aizdzen Rozīnu uz viņas istabu, tad atkal liek atsaukt Bazīlio. Berta, sanervozējusies no visa šī sajukuma, žēlojas, ka sajuks prātā. 
Bartolo aizsūta Bazīlio pēc notāra, lai nekavējoties noslēgtu laulību ar Rozīnu, tad pārliecina meiteni, ka Lindoro ir krāpnieks, kurš tikai darbojas grāfa uzdevumā. Tikmēr Almaviva atgriežas kopā ar Figaro un ielavās pa balkona durvīm. Vispirms saniknotā Rozīna pielūdzēju atraida, bet, kad viņam izdodas pierādīt, ka Lindoro un Almaviva ir viens un tas pats cilvēks, viņa metas grāfa apskāvienos. Figaro mudina pasteigties, taču ierodas Bazīlio ar notāru. Donam Bazīlio par klusēšanu tiek vēl viens naudasmaks, un notārs, domādams, ka laulā Rozīnu un Bartolo, patiesībā salaulā viņu ar Almavivu. Atsteidzies par vēlu, Bartolo atklāj, ka mīlētāji ir jau salaulāti. Almaviva augstsirdīgi atsakās no Rozīnas pūra.