"Katerina ir pārāk spilgta, skaista, emocionāli kaislīga tai vietai un laikam, kurā dzīvo. Katerina pēc dabas nav ļauna, viņa tikai izmisīgi tiecas izjust īstu mīlestību un kaislību. Nejūtīgā vide pamudina Katerinu uz rīcību, kas ierauj viņu un citus mutuļojošā straume, kas nenovēršami nes tikai postā. "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" parāda, uz ko ir spējīga mīlestību nesaņēmusi, pazemota, līdz galējam izmisumam novesta sieviete. Katerinas rīcība nav attaisnojama, bet saprotama gan," uzskata iestudējuma režisors Andrejs Žagars. Režisoram operas sižetā būtisks šķiet vīriešu brutālās pasaules uztveres pretstatījums sievišķīgajam jūtīgumam un emocionalitātei, bet izrādes norisi viņš pārceļ uz mūsdienām kādā Krievijas pierobežas ciematā, kur izkropļotā veidā saglabājušās padomju laika tradīcijas un paražas apvienojas ar jaunāko laiku reālijām.

Pirmizrādes sastāvs: Katerina - Kristīne Opolais, Sergejs - Aleksandrs Antoņenko, Boriss Izmailovs - Samsons Izjumovs, Zinovijs - Guntars Ruņģis, Soņetka - Kristīne Zadovska.

Saturs

1. CĒLIENS

Tirgotāja Zinovija Borisoviča Izmailova jaunā sieva Katerina bezdarbībā un vientulībā nīkst vīra mājās. Turklāt vēl vīratēvs Boriss Timofejevičs uzmācas viņai ar pārmetumie: piekto gadu viņa jau precējusies ar Zinoviju, bet bērnu kā nav, tā nav. Ierodas Zinovijs kopā ar jauno strādnieku Sergeju, ko tikko nolīdzis. Zinovijs pošas ceļā - dzirnavās pārrauts dambis. Boriss piespiež darbiniekus ceremoniāli atvadīties no aizbraucošā saimnieka, savukārt Katerinu - pie svētbildes zvērēt vīram uzticību. Kad visi aizgājuši, virēja Aksiņja stāsta Katerinai par Sergeju - neviena sieviete nespējot turēties viņam pretī.

Izmailovu saimniecības strādnieki, izmanojot priekšnieka prombūtni, izklaidējas, uzmākdamies Aksiņjai. Katerina iejaucas, draudot iekaustīt iniciatoru Sergeju, bet puisis viņai pa jokam piedāvā pacīkstēties. Pašā cīkstiņa karstumā ierodas Boriss, aiztriec strādniekus pie darba, bet Katerinai piedraud, ka pastāstīs par šo notikumu Zinovijam.

Katerina garlaikojas guļamistabā. Pēkšņi viņas vientulību pārtrauc Sergejs. Viņš lūdz iedot kaut ko palasīt, uzsāk sarunu par sievietes grūto likteni. Sadūšojies viņš apskauj Katerinu, un viņa pēc īsas pretošanās ļaujas tā glāstiem.

Borisam nenāk miegs. Klīzdams ap māju, viņš atceras, kā jaunībā mēdzis klaiņāt zem svešu sievu logiem; savu reizi arī iekšā iekāpis. Viņš nolemj atcerēties jaunību un ielīst pie vedeklas, bet te redz pa viņas logu izrāpjamies Sergeju. Boriss viņu notver, sasauc ļaudis. Katerinai redzot, Sergeju piekauj un ieslēdz noliktavā. Pārguris no eksekūcijas, Boriss pieprasa, lai vakariņās pasniedz sēnītes. Katerina viņam pasniedz vakariņas, piebērusi ēdienam žurku indi. Vecais nokrīt agonijā, un Katerina paņem no viņa noliktavas atslēgas. Mācītājam, kas ierodas pie mirēja, Katerina paskaidro, ka vecais naktī ēdis sēnes un daudzi, kas ēduši sēnes, mirst.

Sergeju nomāc doma par Zinovija drīzu atgriešanos: viņš negrib būt Katerinas slepens mīļākais. Katerina viņu nomierina, bet pati ir satraukta - viņai rēgojas Borisa spoks, kas nolād indētāju. Aiz durvīm atskan tikko dzirdami soļi - tur atgriežas Zinovijs. katerina paslēpj mīļāko. Pamanījis vīrieša jostu, Zinovijs sāk Katerinu sist. No slēptuves iznāk Sergejs, un divatā ar Katerinu viņi nogalina Zinoviju un līķi noslēpj.

2. CĒLIENS

Ir Katerinas un Sergeja kāzu diena, taču līgava ir drūma - viņai nedod mieru izdarītie noziegumi. Kad jaunlaulātie aizbrauc uz baznīcu, uzrodas Noplukušais zemnieķelis. Meklēdams, vai nevar atrast ko dzeramu, viņš uzlauž pagrabu, uziet Zinovija līķi un šausmās aizskrien to pavēstīt likuma sargiem.

Kāzu mielasts. Piedzērušies viesi ar mācītāju priekšgalā slavē jaunlaulātos. Pēkšņi Katerina pamana, ka pagrabs ir izlauzsts - tātad slepkavība atklāta. Viņa nolemj bēgt kopā ar Sergeju, taču ir jau par vēlu. Katerina pati stiepj rokas pretī atnākušajiem likuma sargiem; Sergejs gan mēģina aizbēgt ar naudu, bet ari viņu aiztur. Jaunlaulātos ved uz cietumu.

Ieslodzījuma vieta. Katerina vissmagāk pārdzīvo to, ka ir šķirta no Sergeja; viņa izlūdzas, lai sargkareivis pielaiž viņu pie mīļotā. Taču Sergejs Katerinu rupji padzen - tieši viņa taču to novedusi līdz cietumam. Viņš pats aizlavās pie jaunās ieslodzītās Soņetkas. Sergejs cenšas iegūt Soņetkas mīlestību, bet meiča pieprasa sev sagādat jaunas zeķes. Sergejs izmāna zeķes no Katerinas, lai tūlīt pat atdotu tās Soņetkai. Cietumnieces ņirgājas par pamesto mīļāko. Sargkareivis viņas nomierina, betKaterina vairs neuztver apkārt notiekošo. Viņa dodas pie Soņetkas un to nogalina, tūlīt pēc tam arī pati sev laupīdama dzīvību.