Ikreiz parādoties Latvijas operas vēsturē, Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis iezīmē būtiskus robežpunktus starp leģendām un realitāti, pagātni un nākotni, vienlaikus norādot jaunus kustības virzienus. Bēgšana no Rīgas perioda apgrūtinājumiem, dodoties riskantā jūras ceļojumā, jaunajam komponistam Rihardam Vāgneram radīja muzikālo vīziju par jaundarbu, kas iezīmēja viņa oriģinālā stila sākotni. Latvijas mūzikas vēsturē Klīstošais holandietis atklāja jaunu un būtisku lappusi – ar tā iestudējumu Teodora Reitera vadībā 1918. gadā savu darbību uzsāka jaundibinātā Latvju operas trupa, ar kuru nepastarpināti saistīta mūsdienu Latvijas Nacionālā opera un balets. Tieši ar šo darbu diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un režisora Viestura Kairiša interpretācijā Latvijas Nacionālā opera un balets iezīmēja savas pastāvēšanas otrās simtgades sākumu!

“Vāgners, ar kuģi bēgot no Rīgas, iestrēga laikā. Šis mītiskajā laikā bezgalīgi iestrēgušais kuģis, atkal ir piestājis savā izejas punktā. Laiks un telpa – Rīga. Varbūt tas ir vientuļas jūras krastā izmests kuģa vraks, varbūt tā ir tuksnesī nokritusi lidmašīna. Svarīgi, ka Holandietis savos klejojumos atkal ir iegriezies pilsētā, kur Vāgners no kapelmeistara tapa par komponistu,” par jauniestudējumu stāsta režisors Viesturs Kairišs.

Saturs

Opera tiek spēlēta vienā daļā bez starpbrīžiem.

I CĒLIENS

Vētra iedzinusi jūrnieka Dālanda kuģi līcī. Brauciens komandas vīrus ir nogurdinājis, drīz vien visi dodas pie miera. Stūrmanis, pūlēdamies uzmundrināt sevi ar dziesmu, sardzē aizmieg. Pēkšņi blakus Dālanda kuģim parādās svešs burinieks, kura kapteinis ir Klīstošais holandietis. Viņu māc lāsts - jūrnieks nolemts mūžīgai vētru un pirātu neskartai klejošanai. Ik pēc septiņiem gadiem viņam ļauts nokāpt krastā. Holandietis piedāvā Dālandam nedzirdētu bagātību, pretī lūdzot patvērumu un kapteiņa meitas Zentas roku. Dālands pieņem Holandieša priekšlikumu. Kuģi dodas ceļā.

II CĒLIENS

Gaidot Dālanda kuģa atgriešanos, meitenes vērpj un dzied. Draudzenes ķircina Zentu, atgādinot par mednieku Ēriku, kurš kvēli iemīlējies Zentā un neieredz attēlu, kurā Zenta mēdz ilgi lūkoties. Zenta, neievērodama zobgalības, dzied jau bērnībā iemīļotu balādi par Klīstošo holandieti un atklāj savu visdziļāko noslēpumu: ar uzticīgu mīlestību viņa vēlas glābt nelaimīgo jūrnieku. Zentas vārdi pārsteidz Ēriku, kuru māc dīvainas priekšnojautas. Viņš redzējis sapni, kurā Zenta apskauj attēlā redzamo svešinieku. Parādās Holandietis un tēvs, kas paziņo par gaidāmajām precībām. Zenta kā apmāta raugās Holandietī. Holandietis nenovērš no Zentas skatienu – viņas mīlestība un uzticība atbrīvos no lāsta.

III CĒLIENS

Jūrnieki svin savu laimīgo atgriešanos. Viņi aicina piedalīties arī Holandieša kuģa komandu, taču tur valda tumsa un klusums. Dālanda matroži zobojas par noslēpumaino ekipāžu un jūras spoku - Klīstošo holandieti. Sākas vētra. Uz krastu pāri viļņiem nāk spokaini stāvi - lūgtie viesi ir klāt.

Ēriks dedzīgi cenšas pārliecināt Zentu, lai viņa nesaista savu dzīvi ar dīvaino svešinieku. Taču Zenta neklausās: viņa devusi zvērestu Holandietim, viņu sauc augstākais pienākums. Ēriks atgādina par savām mīlas jūtām. Holandietī, ieraugot Zentu kopā ar Ēriku, dzimst izmisīga greizsirdība un zaudējuma sajūta - arī Zentā viņš nav atradis mūžīgo uzticību. Viņš atklāj savu noslēpumu un dodas atpakaļ uz savu kuģi, lai turpinātu lāsta nolemto nebeidzamo braucienu. Zenta no augstas klints metas viļņos, ar savu nāvi izpirkdama Holandieša grēkus. Klīstošā holandieša kuģis sašķīst pret klintīm. Viņa ceļojums ir galā...