Fransisa Pulenka dedzīgi rakstītā opera Karmelīšu dialogi (1956) vēsta par karmelīšu mūķenēm, kuru šīs zemes gaitas vardarbīgi aprāvās uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā. Kompjeņas mocekļu stāsts guva plašu rezonansi 20. gadsimta sākumā, pateicoties vācu rakstnieces Ģertrūdes fon Leforas romānam Pēdējā uz ešafota (Die Letzte am Schafott). Viņas iztēlē dzima un vēlāk kļuva arī par Pulenka operas galveno varoni novice Blānša – trausla, nobijusies pusaugu meitene, kurai lemts cieši ielūkoties biedējošās, bezcerīgās pasaules acīs un meklēt izeju no pašas baiļu radītajām lamatām.

"Karmelīšu dialogi ir darbs, kas lasāms starp rindiņām kā ilga un savā ziņā nežēlīga apcere par nāvi – no bailēm uz atbrīvošanos, no pašnāvības uz upurēšanos un tā tālāk," stāsta franču režisors Vensāns Busārs. Viņa vadībā vēsturiski nozīmīgā opera uz Latvijas Nacionālās operas skatuves iestudēta pirmoreiz.

Saturs

1. cēliens

Marķīza de Laforsa bibliotēka. Marķīzs un viņa dēls ir uztraukušies par marķīza meitu, bailīgo Blānšu, kuras karieti ir aizturējis saniknots pūlis. Ierodas Blānša, kura neizrāda savas izjūtas, bet patiesībā ir tuvu ģībonim. Blānšu pārbiedē pat sulaiņa Tjerī ēna. Drebēdama viņa tēvam paziņo, ka vēlas kļūt par mūķeni.

Karmelīšu klosterī Blānša tiekas ar priori, slimo de Kruasī kundzi, un pauž savu vēlmi pilnībā veltīt savu dzīvi Dievam. Priore uzsver, ka klosteris ir lūgšanu nams, nevis patvērums, tomēr viņu aizkustina Blānšas apņemšanās sākt jaunu dzīvi.

Blānšas un Konstances sarunā atklājas, ka Konstance dzīvi tver viegli un no nāves nebaidās. Blānša viņu par to apskauž. Konstance neslēpj, ka, ieraugot Blānšu, uzreiz ir sapratusi, ka viņas abas mirs kopā, vienā dienā.

Priore de Kruasī kundze, esot uz nāves gultas, nodod Blānšu mātes Marijas aizgādnībā. Priore sniedz Blānšai savu svētību, novēlot viņai būt pieticīgai, maigai un nekad nenicināt pašai sevi. Priore mirst agonijā, klātesot Blānšai, mātei Marijai un māsai Annai.

2. cēliens

Mūķeņu kapelā Blānša un Konstance apstāv mirušo priori. Blānšu pārņem bailes un vēlme bēgt, bet māte Marija viņu nomierina un pavada uz celli.

Blānša un Konstance runā par priores briesmīgo nāvi. Konstance tic, ka priore mira agonijā, lai kāds cits varētu nomirt vieglā un mierīgā nāvē. Varbūt cilvēki nemirst paši sev, bet gan viens otram, varbūt pat viens otra vietā.

Mūķenes ir pulcējušās, lai paustu paklausību jaunajai priorei Liduānas kundzei, kura no māsām sagaida pacietību, pazemību un lūgšanas.

Klosterī ir ieradies Blānšas brālis, lai pirms Francijas pamešanas satiktu savu māsu.

Ševaljē pauž bažas par Blānšas atsvešinātību un viņas drošību, aicinot māsu atgriezties pie tēva. Blānša apgalvo, ka jūtas laimīga klosterī un ka viņas pienākums ir būt šeit. Vēlāk Blānša atzīstas mātei Marijai, ka ir nogurusi no apkārtējo žēluma.

Kapelānam ir aizliegts veikt savus pienākumus jaunās valsts varas apstākļos. Māte Marija ierosina Karmela māsām upurēt sevi, lai šajā nežēlīgajā laikā Francijā atjaunotu dievišķās žēlastības līdzsvaru. Jaunā priore Liduānas kundze iebilst, ka kļūt par moceklēm nav viņu varā.

Dzirdams pūļa troksnis. Ierodas komisāri un paziņo, ka ir pieņemts lēmums izraidīt mūķenes no klostera. Māte Žanna sniedz Blānšai Jēzus bērna figūriņu, kurai tā izkrīt no rokām un saplīst.

3. cēliens

Priores prombūtnē māte Marija karmelīšu māsām ierosina dot mocekļu zvērestu. Šāds lēmums jāpieņem vienbalsīgi. Māsa Konstance sākotnēji nobalso pret, bet pēc tam maina savu lēmumu. Pēc zvēresta nodošanas Blānša bēg.

Māsas spiestas atstāt klosteri, tomēr nevēlas atteikties no dzīves ticībā.

Blānša ir atgriezusies tēva mājās, kas ir izlaupītas. Viņas tēvs ir giljotinēts. Ierodas māte Marija un sniedz Blānšai adresi, kurā viņa meiteni gaidīs līdz nākamās dienas vakaram. Blānša jau ceļā pie mātes Marijas uzzina, ka karmelīšu mūķenes ir arestētas.

Karmelītes uzklausa Revolucionārā tribunāla spriedumu, kurā tiek apsūdzētas par pretlikumīgu pulcēšanos un kontrrevolucionāru sazvērestību. Viņām nekavējoties tiek piespriests nāvessods. Māsa Konstance ir pārliecināta, ka Blānša atgriezīsies māsu kopībā.

Kapelāns paziņo mātei Marijai par mūķenēm piespriesto sodu. Kad māte Marija vēlas viņām pievienoties, lai piepildītu mocekles zvērestu, kapelāns atgādina, ka šādu zvērestu māte Marija ir sniegusi Dievam, nevis karmelītēm; Dievs būs tas, kurš izlems viņas likteni.

Revolūcijas laukums. Priores vadībā karmelītes virzās uz ešafotu, dziedot Salve Regina. Blānša iziet no pūļa un ar Veni Creator uz lūpām pievienojas māsām nāvē.