Ērika Ešenvalda “Iemūrētie” ir opera par bibliotēkas uzcelšanu un upuri, bez kura nav iespējams radīt neko patiesi lielu - mūslaiku leģenda, kuras avoti ir dažādu Eiropas tautu folklora un mūsdienu Latvijas sabiedrība. Šā stāsta varoņi ir mākslinieki un mūrnieki, bibliotekāri un politiķi, viņu mīlestība un nodevība, ticība un pienākums.

Operas pamatā ir Ineses Zanderes ideja un dzejā rakstītais oriģināllibrets; autore to kā cieņas apliecinājumu velta izcilajam dzejniekam un atdzejotājam Knutam Skujeniekam, Eiropas tautu folkloras latviskotājam.  Librets ieguva 2. vietu LNO rīkotajā libretu konkursā, kurā ar “Valentīnas” ideju uzvarēja Arturs Maskats.

Iestudējums nominēts Lielajai mūzikas balvai 2016 kategorijā "Gada uzvedums".

Bibliotekāres dziedājums. Dzied Inga Šļubovska-Kancēviča

Dzejnieces dziedājums. Dzied Laura Grecka

Saturs

Pirmais cēliens

1.aina. Jaunas bibliotēkas būvlaukumā mūrnieki atceras nostāstus par dvēseli, kas jāziedo topošai celtnei. Arhitekts apgalvo: “No vecās neveiksmes, no pagātnes mēs tagad pasargāti. Ne bibliotēku vien – mēs ceļam nākotni.” Viņa draugu Celtnieku ticējumi tomēr dara piesardzīgu: “Ir tas, ko mīli, jāziedo, tā sacīts leģendās…” Atnāk Arhitekta māsa – Dzejniece, Celtnieka iemīļotā, un Bibliotekāre – “meitene, kas glabā noslēpumu”, kurai Arhitekts lūdz kļūt viņam “par meiteni, kas atklāj to”. Sabiedrība pulcējas uz svinīgu celtniecības atklāšanu. Prezidents un politiķi lepojas ar pieņemto lēmumu, Ministre runā par Nākotnes bērniem, kuru vārdā jāceļ Bibliotēka, bet Dzejnieces vārdos ieskanas upura priekšnojautas.

2.aina. Studenti bibliotēkas lasītavā sarunājas par filozofiju un savām romantiskajām jūtām. Arhitekts skaidro studentiem, ka bibliotēka ir mūsdienu templis: “Ne telpa, kuru gaisma piepilda, bet telpa, kuru ceļ no tīras gaismas. Prāta ēka.” Bibliotekāre brīdina viņu no tumšās ēnas, kas slēpjas prāta gaismā, bet racionālo, ironisko Arhitektu nebaida aizspriedumi. Turklāt viņš ir iemīlējies un alkst pēc pilnīgas tuvības. Bibliotekāre un Arhitekts paliek bibliotēkā vieni starp senām grāmatām – sākas viņu liktenīgā mīlas nakts.

3. aina. Grāmatā izlasītā leģenda pārvēršas sapņa realitātē. Valdnieks ir izvēlējies vietu celtnei, kas iemūžinās viņa diženību. Viedā Padomniece atklāj Meistara māsai noslēpumu – ēka nav uzceļama, jo cilvēki netic tiem, kas vēlas paveikt kaut ko lielu. Uzceltais pa nakti atkal sabrucis. Meistars un Palīgs atklāj viens otram naktī nosapņoto: ir jāiemūrē mīļotā sieviete. Kura nākamajā dienā pirmā atnāks, tā jāupurē... Palīgs pierunā Meistara māsu nenākt, solot apciemot pats. Meistars bezmiega naktī lūdzas, lai viņa meitenes ceļā stātos dažādi šķēršļi, pat nāve – taču viņa laimīga ierodas pateikt Meistaram, ka gaida bērnu. Kamēr meitene tiek iemūrēta, atsteidzas arī Meistara māsa – visu sapratusi un nolēmusi upurēt sevi, taču par vēlu. Iemūrētā savam nākotnes bērnam, kurš nekad nepiedzims, dzied šūpuļdziesmu par pienu ar nāves garšu.

4. aina. Arhitekts un Bibliotekāre lasītavā atvadās pēc kopā pavadītās nakts:  “Es tagad esmu tava grāmata. Un vienmēr, ik dienu, ik dienu uzcel mani no jauna.”

Otrais cēliens

1.aina. Tumsā tie paši, kas balsojuši par bibliotēkas celšanu, nojauc gaismā radīto. Arhitekts pavada Bibliotekāri mājup, vēro būvlaukumu, kurā nav dzīvības, un jūtas kā baismīgajā sapnī. Tomēr viņš ātri atgriežas šodienā un ir pilns apņēmības cīnīties par idejas īstenošanu: “Liktenis ir mūsu darbs un prāts.” Romantiskām attiecībām tagad nebūs laika. Bibliotekāre sarūgtināta aiziet. Būvlaukumā notiek pamatu ielikšanas svinības. Dzejniece uzrunā Ministri, kā turpinot sapnī risināto sarunu par upuriem, ko prasa lielie mērķi, bet Ministre izvairās, viņas vājums nav jāredz nevienam. Skan svinīgas runas, Ministre un Arhitekts iemūrē vēstījumu nākamajām paaudzēm.

2. aina. Dzejniecei ir dzimšanas diena – pēc dzejas lasījuma un apsveikumiem Dzejniece un Celtnieks divatā sarunājas bārā. Bibliotekāre atnāk starojoša, atsakās no piedāvātā vīna un ļauj Dzejniecei noprast, ka gaida viņas brāļa bērnu. Arhitekts ir pārāk aizņemts, “savās raizēs iemūrēts”, taču pie māsas viņš noteikti atnāks, un Bibliotekāre tic, ka šī satikšanās viņus atkal pacels “augstu debesīs”. Dzejniece un Celtnieks, nevēloties traucēt, aiziet. Arhitekts atnāk nevaļīgs un nīgrs, negrib uzklausīt Bibliotekāri un paziņo savu lēmumu: “Ar mani nesatikties būs tev labāk, es negribu tev pāri nodarīt. Ja man ir jāzaudē, lai esmu viens.”   

3. aina. Ēkas apveids jau saskatāms. Mūrnieki kaut ko mēra ar aukliņu un kā senā rituālā nodod to no rokas rokā: upurēt var arī cilvēka ēnu, pietiek to izmērīt un saritināto auklu iemūrēt. Celtnieks saprot, ka upuris būs viņš, un pēkšņā panikā izrauj auklu no mūrnieku rokām.[LV1]  Šaubu mocītais Arhitekts vēro topošo ēku, Celtnieks viņu mēģina uzmundrināt. Ierodas Bibliotekāre – vēlreiz atraidīta viņa metas projām, paklūp un paliek sāpēs guļot. Dzejniece brālim skumji saka: “Ar vārdiem nepietiek… Nu dzīvība ir upurēta.” Pāri jaunbūves sienai stiepjas Arhitekta ēna. Celtnieks izmēra drauga ēnu ar auklu un nodod to mūrnieku rokās.

4. aina. Bibliotēka ir uzcelta, pilna jaunu cilvēku, kuri meklē zināšanas un neprāto par  tapšanas mokām: “Tu esi mūsu bibliotēka. Ar savu jauno, vienaldzīgo prieku mēs tevi piepildām un atbrīvojam.” Prezidents mēģina atrast sev vietu starp jauniešiem, bet Arhitekts, Celtnieks, Ministre un Dzejniece dalās izjūtās, kas vieno viņus visus: “Mūsu mīlestība un nogurums – mūsu āda un krekls, tā saauguši – velkot nost vienu, var noplēst otru un aizmigt brīvs…” Neticība ir uzvarēta, darbs paveikts, prāta gaismas ēka piedzimusi, radītāja brīvība atgūta – bet  kurš bijis iemūrētais upuris? Vai tikai viens vien? Arhitekts redz Bibliotekāri, kas strādā viņa radītajā ēkā, bet viņus vieno vairs tikai skumjas par zaudēto mīlestību un nepiedzimušo bērnu, atgūtā brīvība ir tukšums. Taču bibliotēka ir dzīva un piepildīta.

Iestudējumu atbalsta