Galantā laikmeta komēdija par cilvēciskajām vājībām kunga mājā, kurā kalps vai kalpone mēdz būt attapīgāki par darba devējiem - saimniekiem, Mocarta laikabiedros izraisīja neizpratni un pat sašutumu, taču vēlāk kļuva par populāru opermīļu izklaidi. Klasiskajai komiskajai operai raksturīgā izjokošana, pārpratumi, pārģērbšanās un viltīgi sazarotais sižets režisores Veras Ņemirovas iestudējumā tiek risināts mūsdienu opernama aizkulisēs. Grāfs, Grāfiene, Suzanna, Figaro, Kerubīno, Bartolo, Bazilio, Marselīna - viņi visi tagad ir opernama personāla pārstāvji: direktors, primadonna, jauni un daudzsološi solisti, repetitors, štata jurists. Mīlestība un greizsirdība. Viltība un tiešums. Kas uzvarēs?

Saturs

CĒLIENS

II CĒLIENS

Suzannas stāsts par grāfa nedarbiem apstiprinājis grāfienes aizdomas - vīrs viņu vairs nemīl. Figaro cenšas nomierināt abas sievietes un ierosina izjokot grāfu. Jau šodien grāfs saņems zīmīti par grāfienes un kāda tās pielūdzēja sastapšanos. Suzanna savukārt aicinās grāfu Almavivu uz satikšanos dārzā. Bet viņas vietā turp dosies par sievieti pārģērbtais Kerubīno. Tajā pat laikā dārzā ieradīsies arī grāfiene.

Grāfienes istabā ienāk Kerubīno. Viņam rokās pavēle par ieskaitīšanu pulkā, tikai tur aizmirsuši uzspiest zīmogu. Sievietēm tagad nav laika par to domāt. Suzanna aizslēdz durvis uz grāfa guļamistabu un palīdz pāžam pārģērbties sieviešu drānās. Pēkšņi pie durvīm kāds dauzās. Tas ir grāfs. Taču istabā atrodas grāfiene divatā ar Kerubīno. Suzanna aizgājusi pēc pāžam apsolītās lentes. Kerubīno ieslēdzas grāfienes guļamistabā.

Saniknots iedrāžas grāfs Almaviva, Figaro zīmīte acīmredzot iedarbojusies. Grāfs pieprasa, lai tūlīt pat atver grāfienes guļamistabas durvis. Grāfiene atsakās pildīt šo pavēli, apgalvojot, ka tur atrodas Suzanna. Grāfa aizdomas vēl vairāk pastiprinās. Nolēmis uzlauzt durvis, viņš liek sievai iet līdzi pēc instrumentiem.

Tikmēr Suzanna, iznākusi no savas istabas, izlaiž Kerubīno no slēptuves. Pati paslēpjas viņa vietā, bet pāžam liek izlēkt pa logu.

Grāfienei nav izdevies izlīgt ar vīru. Rozīna atzīstas, ka istabā atrodas Kerubīno. Almaviva netic, ka šeit darīšana ar neizdevušos joku, un zvēr pāžu bargi sodīt. Kad pa guļamistabas durvīm iznāk Suzanna, grāfiene ir ne mazāk pārsteigta par grāfu. Almaviva lūdz piedošanu, Rozīna ir ar mieru aizmirst apvainojumu, tikai lai grāfs savukārt piedod Figaro, kurš izdomājis joku ar anonīmo vēstuli.

Dārznieka Antonio parādīšanās atkal saasina situāciju. Viņš redzējis, ka pa grāfienes istabas logu izlēcis kāds cilvēks un lecot pazaudējis kādu papīru. Grāfs konstatē, ka tā ir pavēste par Kerubīno ieskaitīšanu pulkā. Figaro liek lietā visu savu veiklību un pierāda, ka pa logu izlēcis viņš. Bet pavēle pie viņa bijusi tādēļ, ka grāfs uz tās aizmirsis uzlikt zīmogu.

Šķiet, viss jau tuvojas labvēlīgam atrisinājumam, kad parādās Marselīna, kura joprojām cer piespiest Figaro salaulāties ar viņu. Marselīnas pusē ir arī doktors Bartolo un „liecinieks" Bazīlio. Figaro un Suzannas kāzas tiek atliktas.

III CĒLIENS

Grāfam šķiet, ka gatavojas kaut kas nelāgs. Viņa pārdomas iztraucē Suzanna, kura piekrīt vakarā ar grāfu satikties dārzā. Šīs intrigas pamatā ir grāfienes lūgums - viņa tur ieradīsies pati, ģērbusies Suzannas drēbēs. Grāfs to, protams, nenojauš un jau iepriekš izbauda savas uzvaras prieku.

Ierodas tiesnesis Kurcio un paziņo lēmumu Figaro un Marselīnas lietā. Vai nu Figaro saimniecības vadītājai atmaksā naudu, vai viņam tā jāprec. Figaro savukārt cenšas iegalvot, ka viņš nezina, vai šīm laulībām piekritīs viņa vecāki, kuriem viņš bērnībā nozagts. Tie vispirms ir jāatrod. Viņi droši vien ir muižnieki, jo viņam uz labās rokas bijusi lancetes zīme. Marselīnu un Bartolo šī ziņa satriec - izrādās, Figaro ir viņu sen pazudušais dēls.

Aizkustinošā atkalredzēšanās aina vēl nav beigusies, kad ierodas Suzanna, kas atnesusi Marselīnai naudu. Tikai ar pūlēm izdodas viņai ieskaidrot, kādēļ Figaro atrodas vecās Marselīnas skavās. Aizkustinātie Figaro vecāki nolemj beidzot likumīgi apstiprināt savu laulību. Tagad gaidāmas divas kāzas.

Drīz sāksies svinības. Tajās piedalīsies arī Kerubīno. Barbarīna viņu pierunājusi pārģērbties sieviešu drēbēs un pēc senas paražas pasniegt pils saimniecei ziedus. Tomēr Barbarīnas pasākums neizdodas. Viņas tēvs, dārznieks Antonio, nolēmis atmaskot Kerubīno. Pārģērbšanās laikā viņš pāžu pamanījis savā namiņā un tūdaļ pat paziņojis par to grāfam. Tikko meitenes pienāk pie grāfienes, dārznieks pazīst Kerubīno. Grāfa dusmām nav robežu, bet Kerubīno aizstāv Barbarīna. Almaviva tik bieži viņu skūpstījis un teicis, ka gatavs darīt visu, ko viņa vēlas. Lai tad tagad viņš atdod Kerubīno tai par vīru. Grāfs ir pārsteigts un apmulsis - it viss šodien vēršas pret viņu.

Svinības turpinās. Pēkšņi Figaro pamana, ka Barbarīna nodod grāfam zīmīti, bet viņš savukārt atdod adatu, ar ko zīmīte sasprausta. Figaro nojauš, ka te veidojas kāda slepena satikšanās.

IV CĒLIENS

Vēlā vakara stundā Figaro dārzā atrod satraukto Barbarīnu. Zālē ir iekritusi adata, ko grāfs sūtījis Suzannai. Figaro paliek greizsirdīgs un nolemj atriebties. Liecinieki būs Bazīlio un Bartolo. Jau pēc brīža parādās grāfiene, Suzanna un Marselīna. Saimniecības vadītāja brīdinājusi meiteni par Figaro greizsirdību, un Suzanna viņu tīšām kaitina, izliekoties, ka gaida grāfu.

Parādās Kerubīno. Viņš meklē Barbarīnu, ar kuru šeit norunājis satikšanos, bet ierauga pazīstamu apmetni. Domādams, ka sastapis Suzannu, viņš droši satver grāfienes roku. To redz grāfs, un viņa pļauka, kas domāta pāžam, trāpa Figaro, kurš pielīdis tuvāk, lai visu noklausītos. Grāfs, savu sievu noturējis par Suzannu, aizved viņu uz lapeni.

Figaro gan pazinis pārģērbto Suzannu, taču nolemj viņu pakaitināt. Viņš grāfienei atzīstas mīlestībā un par to saņem pļauku. Kad parādās grāfs, abi turpina komēdiju. Figaro Suzannu godina par grāfieni un aizved viņu uz otru lapeni, kur jau paslēpušies Kerubīno, Barbarīna un Marselīna.

Grāfs Almaviva visu ir redzējis uz sašutumā sasauc kalpus. No grāfa norādītās lapenes iznāk Kerubīno, Barbarīna, Marselīna un visbeidzot Suzanna, ko visi klātesošie uzskatījuši par grāfieni. Tad no otras lapenes iznāk viltus Suzanna un nomet apmetni... Tagad grāfam ir jālūdz piedošana Rozīnai par visām viņa dēkām. Grāfiene piekāpjas, un diena beidzas ar jautriem svētkiem.