Starptautiski veiksmīgā Latvijas Nacionālās operas iestudējuma Fausts radošā komanda ceļ gaismā opermūzikas cienītāju aprindās nezināmo Italo Montemeci un dramaturga Sema Benelli viencēliena operu Burvestība, kas skatuves pirmizrādi Eiropā, visticamāk, piedzīvojusi tikai vienreiz – pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem Veronas arēnā, Itālijā. Burvestība, viens no pēdējiem itāļu melodiskās operas darbiem, jauniestudējumā vienotā konceptā saspēlējas ar citu izcilu verisma operas paraugu – Rudžero Leonkavallo Pajaci. “Neraugoties uz to, ka abus darbus apvieno saistība ar verisma virzienu un stāsts būtībā ir par vienu un to pašu – mīlas trijstūri, greizsirdību un nodevību, – tomēr žanriski tie ir dažādi. Atšķirībā no reālistiskā Pajaci, opera Burvestība ir liriska viduslaiku pasaka, kurā romantika mijas ar fantāzijām un alegorijām. Tādēļ mūsu radošā komanda piedāvā skatītājiem doties ceļojumā ne tikai dažādos laika periodos, bet arī pasaulēs,” stāsta iestudējuma režisors Aiks Karapetjans.

Sadarbībā ar ARTE G.E.I.E

Starpbrīža ilgums - 50 minūtes!

Saturs

BURVESTĪBA

Viduslaiku pils Alpu pakājē, Itālijā.

Snieg. Folko nepacietīgi gaida ierodamies pilī grāfu Rinaldo. Viņa sieva Džizelda, kuru reiz vēlējies precēt Rinaldo, grib zināt, kādēļ šī tikšanās ir tik svarīga. Folko stāsta, ka draugs devies šurp kopā ar burvi. Svešā vīra uzdevums būs izskaidrot kādu dīvainu atgadījumu, ko Folko nupat piedzīvojis medībās.

Rinaldo ir klāt. Viņš nama saimniekiem atklāj, ka sava skolotāja, ceļabiedra Salomona ietekmē ir mainījies un iemācījies redzēt tālāk par šķietamo. Folko, nesavaldīgs un aizdomu pilns, sāk izklāstīt svešiniekam savu stāstu… 

Piedzīvojumu alkas viņu aizvedušas uz mežu cīnīties ar vilku. Kad no midzeņa veikli izvilinātais dzīvnieks jau pievārēts gulējis sniegā, Folko ieraudzījis apburošu briežumāti – tik ļoti līdzīgu cilvēkbūtnei. Iekarsušais mednieks meties ar šķēpu tai virsū, bet te – briežumātes seja pārvērtusies Džizeldas sejā. Tomēr Folko nav spējis apstāties. Maigajai būtnei noasiņojot un žēlastību lūdzošajām acīm izdziestot, viņš aizbēdzis.

Dzirdētais stāsts Džizeldā raisa nemieru. Salomons skaidro, ka Folko mīlestība ir sveša – tikai Nāvē viņš ir spējīgs rast žēlastības zīmi, kas viņu uzrunātu. Bailēs, ka Džizeldai būs jāmirst, Folko pieprasa burvim padomu, kā pareģojumu novērst.

Folko sava mīlestība ir jāpierāda: jādodas turp, kur tika nogalināta briežumāte, un, ja viņš spēs dzīvniekā saskatīt savas sievietes ķermeni, ievainotā būtne jānogādā mājās. Tā būs zīme, ka viņa mīlestība ir gana stipra, lai tai jel kas draudētu. Folko dodas ceļā.

Rinaldo pavēsta Džizeldai, ka joprojām viņu mīl, un stāsta par mīlestību, kas var un grib visu. Džizelda vēlas, lai Rinaldo pierāda mīlestības burvju spēku – pārvērš baiso sniegputeņa nakti ziedošā maija rītā. Ja tā notiks, Džizelda piederēs viņam.

Folko izmisīgi meklē Džizeldu, taču viss, ko spēj saskatīt, ir nogalinātā briežumāte. Salomons paziņo, ka Folko burvestībai ir pienācis gals uz visiem laikiem. Sniegoto ziemu nomaina ziedošs pavasaris – Džizelda nu ir pārliecināta, ka Mīlestība var visu.

PAJACI

Prologs

Tonio pavēsta publikai, ka izrādē, ko viņi tūliņ redzēs, atainots patiess notikums, un ka aktieri mīl un cieš gluži kā pārējie.

I cēliens

Kādā Itālijas ciematā piestājusi neliela ceļojošu komediantu trupa, un tās vadītājs Kanio izziņo sanākušajiem ļaudīm šīvakara izrādi. Vietējie ielūdz aktierus uz kādu dzērienu. Kanio aicina līdzi arī Tonio, taču tas atsaka. Kāds no ciemata pazobojas, ka Tonio droši vien slepus tiekas ar Kanio gados jauno sievu Nedu. Kanio brīdina klātesošos, ka viņš nepacietīs jelkādus mēģinājumus flirtēt ar viņa sievu ārpus skatuves, dzīve un teātris nav viens un tas pats.

Ciematnieki un aktieri izklīst. Nedu ir satraukusi vīra greizsirdība, ar baltu skaudību viņa noraugās uz putniem, kas brīvi laidelējas debesīs. Ierodas Tonio un cenšas jaunajai sievietei uzmākties. Neda atsvabinās, viņam iesitot. Tonio sadusmots solās atriebties.

Tomēr Nedai patiešām ir mīļākais – jauneklis vārdā Silvio, kas tikko pie viņas ieradies. Viņš Nedu mīl un aicina to kopā bēgt jau šonakt. Tonio abu sarunu ir noklausījies un steidz brīdināt Kanio, taču Silvio izdodas aizmukt neatpazītam. Aizkaitināts Kanio uzbrūk Nedai, kura atsakās atklāt sava mīļākā vārdu. Pepe, viens no trupas aktieriem, Kanio savalda, savukārt Tonio iesaka pagaidīt līdz vakara izrādei – gan vaininieks uzradīsies pats un nodos sevi. Palicis viens, Kanio ļauj vaļu sirdssāpēm: šovakar viņam jāspēlē klauns Pajaco, kaut patiesībā sirds lūst pušu.

II cēliens

Skatītāji, to vidū arī Silvio, pulcējas uz izrādi. Tajā Pepes atveidotais Arlekīns dzied serenādi Kolumbīnei, kuru spēlē Neda. Kolumbīne grasās ielaist Arlekīnu istabā, taču viņu iztraucē kalps Tadeo (Tonio) un komiski tēlo, ka ir iemīlējies Kolumbīnē. Arlekīns viņu padzen, un abi mīlnieki pārrunā bēgšanas plānu.  Neviena negaidīts, ierodas Kolumbīnes vīrs Pajaco (Kanio). Nespēdams norobežoties no sāpīgajiem privātās dzīves notikumiem, Kanio pavēl Nedai nosaukt viņas mīļākā vārdu. Neda stūrgalvīgi pretojas un cenšas turpināt izrādi, kuras sižeta pavērsieniem aizrautīgi seko skatītāji. Kanio neiztur un izvelk nazi. Zvērīgas atriebības pārņemts, viņš nodur Nedu un pēc tam arī Silvio, kurš izlauzies no skatītāju pūļa palīgā mīļotajai. “Izrāde galā!” paziņo Kanio.