Latviešu nacionālajā identitātē un simbolos spēcīgais Raiņa darbs meklē kosmiskos ritus, „Visuma temperamentu" (I. Ziedonis).

„Latviska, ļoti latviska mistika ar Visuma norišu izpratnes kontekstu,” Imanta Kalniņa radošo rokrakstu operā „Spēlēju, dancoju” vērtē muzikologs Orests Silabriedis. Opera saviļņo klausītājus ar latvisko mītu un simbolu šķietami vienkāršo, bet universālo valodu un neatslābstoši spraigo muzikālo dramaturģiju. Attapīgā spēlmaņa Tota sadursme ar Pazemes Kungu un Trejgalvi ir cīņa starp labo un ļauno, dienu un nakti, gaismu un tumsu.

Atskaņojums 2012. gada 4. novembrī notiks, atzīmējot Aleksandra Viļumaņa radošā darba 50 gadu jubileju.

Saturs

Darbība notiek teiksmainā senatnē

I DAĻA
1. CĒLIENS

Tiek svinētas Leldes un Zemgus kāzas, viesu vidū ir arī budēļi, ķekatas, spēlmanis Tots, kas prot visas dziesmas, Ragana, Aklais un Klibais - nākotnes gaišreģi. Tots dzied „Spēlēju, dancoju visu cauru mūžu", viņa dziesmas maģiskās skaņas savaldzina Leldi, tās pauž neizjustu brīvības sajūtu. Ragana pareģo Leldes nāvi, un pareģojums tūdaļ arī piepildās: Lelde mirst, un tajā pat brīdī Tota koklei pārtrūkst visas stīgas. Ragana atklāj, kā uzveikt miroņkungu, kas Leldei laupījis trīs asins lāses un dzīvību. 
Tots dodas uz kapsētu izlūkgājienā izzināt tos tumsas lokus, kuru varā ir Lelde, un atgūt tās dzīvību. Ar lūgumu atdot Leldi Tots griežas pie Zemes mātes. No pazemes atskan Zemes vēzīša balss, tā stāsta, ka dziesmās visa laime un spēks, un dāvā Totam saknītes stīgu viņa koklei. Kapsētā no miroņiem Totam izdodas uzzināt, ka Leldes dzīvību var atgūt ar miroņsvecītes palīdzību, tā glabājas ellē pie Trejgalvja, taču, lai Lelde atdzīvotos, viņai jāatgūst arī trīs asins lāses, kuras laupījis Kungs - mironis.

2.CĒLIENS
Elle. Kungs, sasildījies ar Leldes asinīm, ceļas no sava kapa. Uzdodamies par mironi, Tots pierunā Kungu ņemt viņu līdzi uz dzīrēm pie Trejgalvja. Ar viltu un gudrību tur iekļuvis arī Tots, viņš izklaidē velnus un raganas ar savu spēli un asprātību. Tots iegūst velna asti par stīgu. Jo vairāk viņa koklei stīgu, jo aug tās pilnskaņa. Pazemē dus Lelde, tā kā pirmā nakts tai šeit vēl negulēta, velniem nav pār jaunmironi varas, tie ļauj tai iet. Taču Leldei nav spēka, tā ir kā pusdzīva. Tots izmisis spēlē seno dziesmu. Pateicībā par muzicēšanu un jokiem velni un raganas paši atņem Kungam Leldes asinis, taču tās izlīst uz grīdas. Tots turpina spēlēt, viņa dziesma satrauc pazemes valdnieku Trejgalvi, tā atmodina sajūtu, ka Trejgalvis nav visspēcīgs. Tieši Totam pa spēkam apvienot polaritātes un atvairīt jebkuru tumsu, pārvērst to auglīgā spēkā. 
Miroņi palīdz Totam, viņi pagatavo tam miroņsvecīti. Tots atgriežas virszemē. Vienā rokā viņam ir miroņsvecīte, pie otras viņš ved Leldi. Taču miroņsvecīte nav dota tikai Leldei, tagadnē un nākotnē Totam jāieved visu pagātnes mūžu piemiņa.

II DAĻA
3.CĒLIENS
Ļaudis nepacietīgi gaida atnākam Totu un Leldi. Nabagi stāsta par nakts dzīrēm, kas notikušas ellē. Nāk Tots un Lelde, viņa nevar atmosties, jo trūkst triju izsūkto asins lāšu. Tots aizdedz miroņsvecīti un izmisis sāk koklēt. Piepeši atspīd saule, Lelde pieceļas, taču nespēj atgūt spēkus. Aklais saka Totam, ka viņam jāupurē pašam sevi. Tots svārstās, bet, kad Zemgus atsakās ziedot Leldei asinis, viņš sev krūtīs iedur nazi. Tots no iedurtā naža noņem trīs asins lāses un uzliek uz Leldes kakla rētas. „Gūt var ņemot - gūt var dodot! Dodot gūtais neatņemams!" Lelde atdzīvojas. Vēl skan Tota dziesma, tā pārtrūkst neizskanējusi. Tikai Zemes vēzītis dzied, ka spēlmanis dzīvs un svēts...

Iestudējumu atbalsta